Dānijas MMA vieglākā svara zvaigzne Jonass “The Shark” Māgārds oficiāli pievienojies SlotsFighter kā zīmola vēstnieks. 33 gadu vecumā viņš ir izcīnījis čempiona titulus vairākās organizācijās un joprojām tur rekordu kā visu laiku ilgākais vieglākā svara čempions OKTAGON MMA vēsturē — 629 dienas (2021–2023).
Pašlaik viņa profesionālā bilance ir iespaidīga — 18–7, turklāt gandrīz pusi panākumu Māgārds guvis ar sāpju paņēmieniem.
“Spēcīgs, ar perspektīvām. Dānijā nav daudz patiešām lielu MMA zvaigžņu. Būtu prieks pieslēgties pie viņa komandas un redzēt kā Jonass atgriežas OKTAGON vieglākā svara kategorijas virsotnē”
– par sadarbību komentē arī “BAZARA 0” dibinātājs Danik Vesnenok.
Jonass Māgārds savu profesionālo MMA ceļu sāka 2014. gadā, bet no pirmajām četrām cīņām viņš uzvarēja tikai vienā. Turpmākajos gados Jonass strauji progresēja, izcīnot 11 panākumus savās nākamajās 12 cīņās. Tieši šī 11–1 uzvaru sērija (2016–2020) viņam atnesa “Nordic Prospect of the Year” balvu 2020. gadā.
Taču nozīmīgākais izrāviens pienāca 2020. gada nogalē uz vienas no lielākajām Eiropas skatuvēm. Pēc vairākām graujošām uzvarām Lielbritānijas būros (tai skaitā pārliecinošas uzvaras pār līdz tam nepārspēto Liamu Gitinsu “Cage Warriors 112”), dānis devās uz Polijas “Fight Exclusive Night”. FEN 31 pasākumā Lodzā viņš piecu raundu cīņā, pārvarot pat strīdīgu priekšlaicīgu cīņas pārtraukumu, pieveica mājinieku favorītu Sebastianu Romanovski un kļuva par FEN vieglākā svara čempionu. Tas bija pirmais lielais tituls viņa karjerā, izcīnīts 28 gadu vecumā.
Nākamais slieksnis pēc Polijas — OKTAGON MMA. 2021. gada novembrī “OKTAGON Prime 4” šovā Jonass stājās pretī Filipam Macekam un ar vienbalsīgu tiesnešu lēmumu izcīnīja OKTAGON vieglākā svara jostu, kļūstot par nu jau divu organizāciju čempionu.Titulu viņš aizstāvēja līdz 2023. gadam, tostarp “OKTAGON 41” otrajā raundā ar TKO pieveicot bijušo UFC cīkstoni Gustavo Lopesu. Pat pēc čempiona joslas zaudēšanas dāņu zvaigzne turpināja savu uzvaru sēriju, secīgi sakaujot bijušo “Cage Warriors” čempionu Džeku Kārtvraitu un kanādiešu veterānu, reiz “Bellator” titula pretendentu, Džošu Hilu.
Taču, lai iepazītu Jonasu tālāk par uzvarām un zaudējumiem, mēs viņu noķērām arī uz interviju!
Izskatās, ka Tava nākamā cīņa notiks decembrī — un tā būs titulcīņa?
Jā, ceru uz decembri. Plānots liels pasākums O₂ arēnā — 22,000 cilvēku. Tur es arī gribētu atgūt savu titulu, tas būtu skaisti.
Es ilgi biju OKTAGON čempions. Aizstāvēju savu jostu, tad to zaudēju. Aptuveni pirms diviem gadiem tituls zaudēja īpašnieku. Kopš tā laika esmu vēlējies atkal cīnīties par jostu, bet sportā ir daudz… politikas. Īsāk sakot: tagad par jostu cīnīsies divi džeki, kuriem jau esmu stājies pretī, un tad es atkal stāšos pretī uzvarētājam.
Ar OKTAGON vispār, bet īpaši manā svarā, ir grūti “pārdot” cīņas. Bet es māku sevi reklamēt. Tie divi čaļi, kas tagad cīnīsies par jostu, pat nav augstu programmā, jo cilvēki vielākā svara cīņas skatās tikai tad, kad ringā esmu es. [smejas]
Kāpēc ar vieglāko svaru ir tik grūti?
Domāju, ka mūsu svara kategorijā vienkārši nav daudz cīnītāju, un daudzi no viņiem ir, godīgi sakot, diezgan garlaicīgi. Pašas cīņas ir aizraujošas, jā, bet skatītājiem vajag emocionālu saikni. Man patīk uztaisīt šovu, patīk soctīklos parunāties. Tāpēc cilvēki vai nu grib redzēt, kā es uzvaru, vai grib redzēt, kā es zaudēju — man der jebkurš variants, galvenais, lai viņi skatās.
Man šķiet, ka cīnīties — tas ir tuvākais savam īstajam “es”, savam dzīvniekam, cik cilvēks ir spējīgs tikt. Tik masīvs emociju spektrs, pilnīga ķermeņa un prāta mijiedarbība.
100%. Tā ir vistīrākā mūsu funkcija — nav nekā, ko noslēpt. Īpaši MMA: Tu nevari vainot nevienu citu. Tu stāvi apakšveļā ar diviem cimdiem, un viss. Nav komandas biedra, aiz kura paslēpties. Viss atkarīgs tikai no Tevis.
Man bija cīņa 20,000 skatītāju priekšā — titulcīņa, kurā nokautēju pretinieku. Adrenalīns pāri malām. Tad atbraucu mājās, un sajūta tāda dīvaina: tikko biji pūļa priekšā, uzvarēji, dabūji jostu, un pēkšņi vienkārši stāvi savā virtuvē. Neticami. Divas pilnīgi atšķirīgas pasaules.
Katrs cīnītājs savu dzīvi būvē ap vienu datumu — nākamo cīņas dienu. Treniņnometnes beigās Tu negribi pat dzirdēt par MMA: esi noguris, viss riebjas. Bet nedēļu pēc tās cīņas, kurai gatavojies, jau pieķer sevi domājot: “Labi, gribu atkal.”
Eu, izklausās, ka Tu nekad neiesi pensijā!
O, jā. Es šo darīšu cik vien ilgi iespējams. Par to nesen runāju ar savu draugu Lerounu Mērfiju — viņš tagad ir 6. vietā UFC pusvieglā svara rangā. Esam gandrīz viena vecuma; viņš ir gadu vecāks par mani. Doma, ka kādreiz vairs necīnīsimies, ir briesmīga. Vienkārši šausmīga.
Esmu bijis apsēsts ar MMA kopš savas pirmās amatieru cīņas. Viss manā dzīvē sekoja treniņu grafikam, visam citam ārpus zāles bija jāpielāgojas treniņiem, nevis otrādi. Man nav izglītības vai profesijas ārpus šī.
Kad sāku, Dānijā MMA nebija populārs sporta veids. Tur, kur esmu tagad, esmu tikai tāpēc, ka vienmēr liku MMA pirmajā vietā. Redzu daudz džeku, kas ir talantīgāki par mani, bet viņi nav apsēsti ar to.
Tagad esmu atvaļinājumā — taču ceļoju tikai ģimenes dēļ. Pats atvaļinājumu nemaz nevēlos; gribu būt atpakaļ zālē un sevi pilnveidot. Galu galā, kā cīnītājam, jābūt lielam egoistam: Tavs ķermenis ir Tavs instruments, un tas pastāvīgi jāuztur formā.
Vīriešu mentālā veselība cīņu sportā ir interesanta tēma — jūsu vidē bieži tomēr valda ļoti stereotipiski vīrišķīga gaisotne. Kā Tev ir ar emocijām, raudāšanu? Kad pēdējo reizi raudāji?
Opā. Es neatceros pēdējo reizi, kad raudāju. Treniņi un darbs Tevi nedaudz salauž, Tu zaudē saikni ar savām sajūtām. Tu apaudzē sevi ar slāni pēc slāņa, jo tie vienkārši ir vajadzīgi.
Reizēm no rītiem, ja Instagramā noskatos kādu mazo, emocionālo klipiņu. [smejas] Rīti ir tas brīdis, kad kaut kas mani var aizķert. Un ar sāpēm ir līdzīgi — arī tās vairs nejūti tāpat, kā iepriekš. Visi šie treniņi cīnītājus padara par dzīvniekiem, kā Tu teici.
Kad uzsāki profesionālo karjeru, Tev nebija tas veiksmīgākais starts. Daudzus tas demotivētu, taču Tu visu apgriezi kājām gaisā. Vai tāpēc esi “The Shark”? Daudzas haizivju sugas turpina kustēties — peld pat miegā — citādi tās nomirtu. Tāds arī bija Tavas karjeras sākums, ar trajektoriju tikai uz augšu.
Protams, tajā brīdī tas bija ļoti grūti. Un visi par to zināja. Es pārcēlos uz Kopenhāgenu 18, 19 gadu vecumā, lai pilnībā nodotos MMA un trenētos augstākajā iespējamajā līmenī. Visa mana identitāte rotēja ap vārdu “cīkstonis”. Tāpēc tobrīd bilance 1–3 likās diezgan smaga nasta. Satiekot jaunus cilvēkus, pirmais jautājums vienmēr bija: “Cik Tev uzvaras?” Zaudēju tāpēc, ka tajā laikā Dānijā nemācēja pareizi salikt cīnītāju pārus — pretinieki bija krietni ārpus manas līgas.
Bet es no šīs pieredzes negribētu atteikties, jo tas veidoja manu raksturu. Zaudēju trīs cīņas pēc kārtas, bet turpināju. Esmu ļoti spītīgs. Mans īstais talants ir vienkārši nepārstāt kustēties. Tas periods man iemācīja, ka vairs nekad negribu atgriezties tādā bedrē.
Labākie cīnītāji vienmēr šaubās par sevi. Es zinu, ka varu kļūt labāks. Cīņas dienā Tu esi pilns pārliecības, bet līdz tam brīdim — viss ir tikai šaubas. Kāpēc trenēties 2–3 reizes dienā, ja Tu jau domā, ka esi labākais pasaulē? Tāpēc Tu vienmēr paliec sāncensībā — ar sevi pašu.
Jā, es vienmēr cenšos iedomāties, kā tas ir — visu laiku virs galvas nēsāt līdzi savu statistiku. Zaudēt arī vajag; citādi Tevi sāk lauzt “neuzvarētā” spiediens. Vai doma par “pensiju” Tevi kopumā biedē?
Tā saka, ka sportists mirst divreiz. Kad pamet sportu, tā ir kā nāve — varbūt ego nāve. Tā ir Tava identitāte: visi tevi pazīst kā cīnītāju, un arī Tu pats sevi redzi tieši tāpat. Un tad ir tā “īstā” nāve.
Man būs ārkārtīgi grūti aiziet. Viegli cilvēkam no malas teikt: “Jā, viņam vajadzēja noslēgt karjeru tās virsotnē!” Bet lielākoties, aiziet graciozi un skaisti nav iemesls, kāpēc mēs šo darām. Mēs necīnāmies, lai paliktu virsotnē; mēs cīnāmies tāpēc, ka mums tas ir jādara. Tas ir mūsu asinīs — mēs esam cīnītāji, mums ir jācīnās. Es cienu tos, kuri spēj aiziet savā augstākajā punktā, piemēram, GSP un Habibu, taču, lai to paveiktu, apkārt jābūt ļoti labiem cilvēkiem.
400
225% / €2327
