Oleksandrs Usiks ir kalis Ukrainas boksa mantojumu. Viņš ir pārvarējis svara kategorijas un ekspektācijas, lai kļūtu par vienu no savas paaudzes izcilākajiem bokseriem un sirdī paliktu patriots, kurš spēj novilkt cimdus, lai aizstāvētu savu valsti tās tumšākajā brīdī.
Kā pirmais ukrainis, kuram ir visi četri galvenie čempiona tituli ne vienā, bet divās svara kategorijās — kas boksa vēsturē ir izdevies tikai dažiem — Usiks pierāda, ka ir pelnījis būt mūsdienu boksa čempionam.
Tagad, kad pēc vēsturiskās uzvaras pār Taisonu Fjūriju, neuzvarēto WBC čempionu un pašpasludināto “Čigānu karali”, putekļi ir nosēdušies, pasaule gaida, vai Ukrainas lielais kaķis 21. decembrī gaidāmajā revanša mačā ieskrāpēs vēlreiz.
Lai gan Usiks galu galā bija spiests atdot savu IBF jostu Danielam Dubuā, tas nozīmē tikai to, ka gaidāmajā cīņā pret Fjūriju uz spēles tiks likti IBO, WBC un WBO tituli. Tāpēc, pirms viņa izšķirošās cīņas Rijādā, iepazīsim septiņus svarīgākos faktus, kas padara Ukrainas boksa eksportu par labāko!
Spēriens pa cimdiem
Pirms Oleksandrs Usiks kļuva par mums zināmo boksa karali, viņš spēlēja futbola līgā. Dzimis Simferopolē, Ukrainā, Usiks jau no agras bērnības apliecināja savu sportisko atdevi — viņš bija kreisais pussargs SC Tavriya Simferopole jauniešu komandā.
Tomēr 15 gadu vecumā Usiks pieņēma lēmumu pāriet no futbola uz boksu. Šo pāreju lielā mērā ietekmēja finansiāli apsvērumi; futbola treniņi radīja ievērojamu slogu viņa ģimenei. Mudināts ar savu augumu un kāju veiklību, kas bija futbola laukumā noderīgas īpašības, Usiks atrada jaunu aicinājumu boksa ringā.
Tomēr Usika aizraušanās ar futbolu nemazinājās. 2022. gada februārī viņš atgriezās futbola laukumā, parakstot gadu ilgu profesionālo līgumu ar Ukrainas augstākās līgas komandu FC Polissya Zhytomyr. Uzvilcis 17. numura krekliņu, viņš draudzības spēlē pret NK Veres Rivne 76. minūtē devās uz maiņu, sekmējot uzvaru ar 2:1.
Amatiera zelta griezums
Oleksandra Usika amatieru boksa karjera, iespējams, ir viena no līdz šim iespaidīgākajām: 335 uzvaras pret tikai 15 zaudējumiem. Un, lai gan visas šīs uzvaras ir bijušas nozīmīgas, viņa ceļā uz profesionālo izcilību ir bijuši arī daži vērā ņemami zaudējumi.
2006. gadā Eiropas čempionāta pusfinālā Usiks cīnījās ar krievu bokseri Matveju Korobovu. Nav zināms, vai eksistē šīs cīņas ieraksti, bet, kā apgalvo Korobovs, Usiks trešajā raundā cieta zaudējumu ar RSCO, jo starp viņiem bija ievērojama punktu starpība. RSCO nozīmē tiesneša apturētu cīņu ar piezīmi par pretinieka pārākumu, un to dēvē arī par “žēlastības noteikumu”.
Taču Usiks neatlaidīgi turpināja cīnīties, un 2008. gadā startēja olimpiskajās spēlēs. Tur, viņš ceturtdaļfinālā tikās ar itālieti Klementu Russo un cieta tuvu zaudējumu ar 4–7. 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs Usiks ar Russo, tikās vēlreiz, šoreiz finālā, uzvarot ar rezultātu 6–3 un gūstot zelta medaļu.
Vēl viena nozīmīga cīņa notika 2009. gadā pasaules amatieru boksa čempionātā, kur Usiks pusfinālā tikās ar Jegoru Mehoncevu. Lai gan Usiks uzskatīja, ka ir pelnījis uzvaru, tiesneši to piešķīra Mehoncevam, kurš izcīnīja zelta medaļu.
Taču, tīri atkāpei, 335 pret 15 ir iespaidīgs rekords.
175% LĪDZ €600
Olimpiskā atriebība
2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs Oleksandrs Usiks sacensībās startēja kā “top seed” un izcīnīja uzvaru — ceturtdaļfinālā Usiks spēkojās ar Artūru Beterbijevu. Oleksandra ātrums kājās un aizsardzība nodrošināja 17–13 pārsvaru, kas viņu virzīja uz pusfinālu; tur, pretinieka stūrī stājās bulgārs Tervels Pulevs, un Usiks svinēja neapšaubāmu 21–5 uzvaru.
Mačs par zelta medaļu bija gandrīz aizkustinošs — tas bija revanšs pret to pašu Klementu Russo, kurš Usiku bija uzvarējis 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs.
Apņēmības pilns griezt iepriekšējos rezultātus kājām gaisā, Usiks pārspēja Russo. Darbs atmaksājās, pelnot Oleksandram uzvaru ar 14-11 un olimpisko zeltu, lai gan atsist iepriekšējo zaudējumu pavisam noteikti garšoja labāk nekā čempiona tituls.
Vienā solī ar Ali
Oleksandru Usiku un Muhamedu Ali saista trīs ievērojamas līdzības: abi ir dzimuši 17. janvārī, abu augums ir 190,5 centimetri, un abu “reach” jeb boksera “spārnu” platums ir 198 centimetri. Šīs kopīgās īpašības nav palikušas nepamanītas — fani un analītiķi jau gadiem ilgi ir salīdzinājuši abas boksa ikonas. Papildus fiziskajai līdzībai, Usiks ir paudis dziļu apbrīnu par Ali.
Pirmais Ukrainas krūzeru čempions
2018. gadā Oleksandrs Usiks iekala savu vārdu boksa vēsturē, kļūstot par pirmo ukraini, kas apvienojis krūzeru svara kategoriju. Viņa ceļš kulmināciju sasniedza 2018. gada 21. jūlijā, kad Pasaules boksa supersērijas finālā, kas notika Maskavas Olimpiskajā stadionā, Usiks stājās pret Muratu Gasijevu no Krievijas.
Neraugoties uz saspīlēto vidi, tiesnešu vienbalsīgais lēmums — 120–108, 119–109 un 119–109 — nodrošināja Usikam uzvaru, Muhameda Ali trofeju, kā arī apvienoja WBA, WBC, IBF un WBO krūzeru svara čempiona titulus, Oleksandram kļūstot par pirmo bokseri šajā kategorijā, kuram vienlaicīgi pieder visas četras jostas.
Pēc šī vēsturiskā sasnieguma Usiks 2018. gada 10. novembrī aizstāvēja savu neapstrīdamo statusu pret britu Toniju Beljū. Oleksandrs to paveica astotajā raundā, un ar nokautu. Vairākas organizācijas, tostarp Amerikas Boksa rakstnieku asociācija (Boxing Writers Association of America) un ESPN, viņu godināja par “Gada cīkstoni”.
…un arī smagsvara
2024. gada maijā Oleksandrs Usiks kļuva par pirmo ukraini, kurš apvienoja arī smagsvaru kategoriju, kas šim sporta veidam nebija izdevies 25 gadus. Šis vēsturiskais solis tika īstenots, izcīnot uzvaru ar dalītu lēmumu pār Taisonu Fjūriju, WBC čempionu smagsvaru kategorijā, cīņā, kas notika Rijādā, Saūda Arābijā.
Šī cīņa, kas publiski tika dēvēta par “Ring of Fire”, bija viens no mūsdienu lielākajiem boksa mačiem, jo starp abiem bokseriem bija visai spēcīgs kontrasts. Usiks, 190,5 centimetru garš un aptuveni 220 kilogramu smags bokseris, stājās pret 270 kilogramu smago un 205,7 centimetru garo Fjūriju. Neraugoties uz šim sportam tik nozīmīgajām fiziskajām atšķirībām, tiesneši cīņu novērtēja 115–112 un 114–113 par labu Usikam un 114–113 par labu Fjūrijam. Uzvara bija tieši tik šaura.
Šī uzvara ne tikai kronēja Usiku par neapstrīdamu čempionu smagsvaru kategorijā, bet arī padarīja viņu par pirmo bokseri, kurš ir apvienojis visus četrus galvenos titulus — WBA, WBC, IBF un WBO — divās dažādās svara kategorijās, jo pirms tam viņš jau bija ieguvis šo titulu krūzeru svarā.
Šis sasniegums ir nozīmīgs ne tikai Oleksandram pašam. Usika uzvara pārvarēja paaudžu plaisu; pirmo reizi četru jostu ērā smagsvaru kategorijā bija neapstrīdams čempions. Šis statuss pēdējo reizi piederēja Lenoksam Lūisam 2000. gadā.
Pēc cīņas sākās diskusijas par revanšu, un Fjūrijs aktivizēja līgumu otrai cīņai. Revanša cīņa ir paredzēta 2024. gada 21. decembrī turpat Rijādā.
Cīņa par nākotni
2022. gada februārī, kad Krievijas spēki uzsāka iebrukumu Ukrainā, Oleksandrs Usiks pieņēma lēmumu pievienoties teritoriālās aizsardzības bataljonam, lai aizstāvētu savu dzimteni. Šis solis viņu ierindoja līdzās citām Ukrainas boksa slavenībām – Vasilijam Lomačenko un brāļiem Kļičko, Vitālijam un Vladimiram.
Usiks tieši vērsās pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, aicinot izbeigt konfliktu: “[…] Tu vari izbeigt šo karu. Lūdzu, apsēdies un risini šo ar mums. Mūsu bērni, sievas, vecmāmiņas slēpjas pagrabos. […]”
Neraugoties uz tajā laikā gaidāmo revanša cīņu ar Entoniju Džošua, Usiks priekšroku deva savas valsts aizsardzībai, nevis boksa karjerai. Viņa lēmums pievienoties teritoriālās aizsardzības bataljonam nebija tikai simbolisks — viņš aktīvi piedalījās Kijevas aizsardzībā, apliecinot savu uzticību Ukrainas neatkarībai. 2022. gada marta beigās pēc konsultācijām ar Ukrainas militāro vadību un kolēģiem-bokseriem, Usiks pieņēma smagu lēmumu uz laiku atstāt Ukrainu, lai gatavotos revanša cīņai ar Džošua. Šo izvēli ietekmēja pārliecība, ka viņa panākumi uz pasaules skatuves turpinās pievērst uzmanību Ukrainai un kalpos kā nacionālā lepnuma avots.
550
550% līdz €4000
