Aleksandrs Čižovs ir ierakstījis savu vārdu Latvijas cīņas sporta vēsturē jau 26 gadu vecumā. Kā pirmais no Latvijas, kas parakstījis līgumu ar Professional Fighters League (PFL), viņš ir kļuvis par vienu no nācijas līdz šim nozīmīgākajiem cīnītājiem.
Zviedrijā, trenējoties kopā ar UFC zvaigzni Khamzatu Čimajevu, Čižova centība pilnveidot savu karjeru ir aizvedusi viņu no vietējiem turnīriem līdz pasaules slavas gaismai, kur viņš ir mērojis spēkus ar konkurentiem vienā no lielākajām MMA organizācijām. Viņa stāsts vairumam nav svešs—no Olaines ielām uz Ukrainas WWFC, lai piedalītos PFL Grand Prix, miljonus dolāru vērtā turnīrā ar pasaulē izcilākajiem.
Šajā intervijā mēs atgriezāmies pie Čižova agrīnajām dienām, apspriedām jauno paaudzi un pievērsāmies vīriešu garīgās veselības nozīmei cīņas sporta kontekstā.
Vienu cīņu nācies izlaist—bet par traumām nerunāsim! Pavisam drīz jau atgriezies ierindā.
Jā, detaļās nav svarīgi ieslīgt. Liekas jau, ka neviens neklausās, bet ir bijuši dažādi pretinieki. Pilnai atlabšanai man vajag mēnesi. Bija operācija, ārsti teica, ka rehabilitācija būs neilga. Divas nedēļas jau ir pagājušas; vēl divas un būšu gatavs trenēties.
Profesionāls sports un traumas ir kā iņ un jaņ. Nav neviena sportista, kuram nav bijusi tā sajūta, ka “šoreiz ir nopietni”. Labs veselībai: vienkārši sports. Nu tā, trenēties sev. Šajā nozarē, šajā līmenī, mūsu sports ir konstants stress ķermenim. Bet mēs par to nedomājam. Tas, par ko domājam, ir kā atrāk atlabt. [smejas] Masāžās, saunas, fizioterapija… Tas ir kā ar mašīnu. Jāved uz servisu. Par ķermeni jārūpējas kā par savu sapņu vāģi.
Ja Tu esi profiņš ringā, jābūt profiņam arī ārpus tā. Režīms, disciplīna, ēšana, labs miegs. Nevar sagaidīt normālu rezultātu cīņas laikā, ja uzreiz pēc cīņas iet uz tusu, nevis mājās un sākt atlabšanas procesu. Pat ja neesi sasists, ķermenis ieiet tādā adrenalīna stadijā, kas ir jāpārstrādā gan fiziski, gan garīgi. Kad biju jaunāks, es biju riktīgs čalis no ielām. Cigaretes, alkohols, viss pēc pilnas programmas.
Bija grūti pielāgoties profesionālam dzīvesstilam? Tas īstais fokuss Tev nāca mazliet vēlāk.
Visam ir savs laiks. Katram ir sava dzīve. Personīgi pazīstu sportistus, kuri no bērnības ir bijuši “pareizie”. Džekus, kuriem tēti bija treneri. Viņi ir bijuši paraugstudenti, kuri tālāk par savu degunu beigās netika. Un tad ir džeki, kuriem ar situāciju nav paveicies necik, un viņi ir tikuši līdz globālam līmenim. Šeit ir tā—protams, ir labi, ja sāc laicīgi, bet tas nekad nebūs rādītājs. Dzīve ir ļoti interesanta. Un tā ir mana vēsture, mana dzīve, daļa no manis. Es neko savā dzīvē negribu mainīt. Kāds es biju kādreiz, tas mani ir atvedis šeit.
Puišiem no ielas ir dusmas un raksturs. Es vienmēr biju stresa situācijās ārpus cīņām. Bija problēmas ar policiju, kāvos. Tas nav labi. Bet tas audzē raksturu. Tev, kā vīrietim, šādi notikumi pēc tam kalpo kā motivācija tādam vairs nebūt un no tā paņemt labāko. Ejot ringā, Tu atkal esi stresa situācijā. Tu jūti sāpes, un Tu salūzti, ja visu dzīvi esi pavadījis komfortā.
Man bija 15 gadi, kad sāku trenēties. Mums bija komanda, kurā manā vecumā bija desmit džeki. Es no viņiem visiem biju netalantīgākais. Daudz zaudējumu kā amatierim. Neviens nedomāja, ka no manis kaut kas vispār sanāks. Pēc 10 gadiem, es esmu vienīgais, kurš ir palicis šajā sportā. Visi tā laika talantīgie monstri ir prom.
Vai Tu teiktu, ka emocionālais atbalsts šeit ir svarīgākais?
Noteikti. Protams, ka motivēja ģimene un tuvākie draugi, bet mans treneris spēlēja lielu lomu. Es trenējos labi, bet bija problēmas ar režīmu. Viņš mani, teiksim tā, sakārtoja. “Nedari to, nedari to šādi.” Pateicoties viņam, esmu labākā sevis versija.
Manai ģimenei nebija daudz naudas. Nebijām bagāti. Bet viņi man ir devuši visu, lai es varētu darīt to, ko mīlu. Tagad gribu ar to arī pelnīt. Ja man piedāvātu citu darbu kurā man maksātu miljonus, es atteiktos. Šis man nozīmē pārāk daudz.
Uzaugot, es ne par ko nedomāju. Tikai par sportu. Tagad es gribu dot savai ģimenei iespēju ne par ko nedomāt. Tas ir mans lielākais mērķis. Protams, ka gribu arī sporta vāģi un lielu māju, bet vispirms—ģimene. Pēc tam es pats!
Kādas kļūdas Tu visbiežāk novēro jaunajos cīnītājos?
Ielu romantika. [smejas] Es zinu, ka visi esam tikai džeki, bet no tā ir jāturās pa gabalu. Tas liekas kruti, bet visu bojā. Tas novērš uzmanību. Nekādus tusus, nekādus klubus—tas viss būs tad, kad būsi pasaules augšgalā. Visi jaunie tagad domā, “Esmu jauns, man jātusē!” Bet atpūsties var arī 30 un 40 gados. Sekss, alkohols un meitenes būs arī tad, un vēl pie tam citā līmenī. Būs pat labāk!
Ir ļoti daudz talantīgu puišu. Galvenais ir gribēt, un viņi tiks visur pasaulē. Bet visgrūtākais posms ir 18-21 gadu vecums, kad visi ir “izauguši” vai grib tādi būt. Paldies Dievam, ka man bija ģimene, kas deva iespēju nestrādāt.
Ir bijuši tik daudzi ar perspektīvām, par kuriem visi runāja—un tad pienāca realitāte. Tu saproti, ka treniņiem un sportam vajag naudu, ka ir jāiet uz darbu, citiem finansiāli jāatbalsta sava ģimene. Un tad viņi padodas. Latvijā šo nefinansē. Lai sāktu pelnīt naudu ar cīņu sportu, vajag ļoti ilgu laiku. Mana pirmā profesionālā cīņa, kurā kaut ko nopelnīju, bija 2016. gadā. Un tikai pēc 6 gadiem, 2022. gadā, es reāli sāku pelnīt pietiekami, lai varētu dzīvot. Nu, tā—jūtamu naudu.
Galvenais, ka viņiem klāt ir mentors. Lai viņus kontrolē. Es zinu, kā tas ir, kad Tu sāc kaut ko nozīmēt. Kādi apkārt parādās draugi un kompānijas. Kad esi jauns, bez dzīves pieredzes, un sasniedz pirmos nozīmīgos panākumus, visi grib būt Tev klāt, kaut ko piedāvāt. Tas salauž ļoti daudzus cīnītājus. Tā var zaudēt pilnīgi visu.
Latvijā MMA pamati ir tādā… tapšanas stadijā. Bieži gadās dzirdēt par finansējuma trūkumu.
Mums ir labi treneri—boksā, kikboksā—bet nav MMA treneru. Un nav sparinga partneru. Tas ir vissvarīgākais elements mūsu sportā. Mūsu valstī vienkārši nav. Tāpēc es nevaru gatavoties cīņām Latvijā, jo man fiziski nav sparinga partneru. Nav iespējams augt. Es pirms katras cīņas braukšu uz Zviedriju un trenēšos divus mēnešus. Tur, mūsu zālē, tieši manā svara kategorijā ir labs bars. Ar tādiem trenēties katru dienu ir patīkams izaicinājums.
Es vasarā biju Ukrainā, Kijevā. Tie puiši tur, 17 gados, viņi ir tādi monstri. Ja mēs salīdzinām ar latviešiem, tā ir pilnīgi cita pasaule. Ja liekas, ka mūsējie sāk labi maukt, īstenībā ir diezgan bēdīgi. Latvijā nav labu MMA pamatu. Tur, Ukrainā, džeki dzīvo zālē. Viss, ko viņi dara, ir treniņi, katru dienu.
Ja mēs runājam par MMA, finansējumu atrast būs ļoti grūti. Tikai caur sponsoriem un draugiem, braukt trenēties ārzemēs. MMA nav Olimpiskā sporta disciplīna. Latvijā ir iespējams sagatavoties tikai Baltijas valstu līmenī. Ja mērķis ir UFC un lielākas organizācijas, ir jābrauc uz nometnēm.
Latvija ir laba vieta, kur sākt. Pēc tam gan ir jāiet tālāk. Viens no maniem sapņiem ir mūsu valstī šo līmeni celt augstāk. Piemēram, Lietuvā ir daudz spēcīgāki sportisti. Es nezinu, kāpēc tā ir. Vairāk cīnītāju, vairāk klubu… Mums vajag vairāk laika. Un vajag cilvēkus, kas to dara. Pārāk daudzi domā tikai par sevi, par savu karjeru, un nevis par to, ko darīs mūsu bērni, kas mēs būsim kopā nākotnē kā valsts, ko mēs aiz sevis atstāsim. Es esmu viens no tiem, kurš domā par to, kā šo attīstīt arī pēc savas karjeras beigām. Varbūt tieši es būšu Latvijas MMA federācijas dalībnieks. [smejas]
LV BET īsfilmā “All In” minēji, ka nemāki zaudēt. Tas bija pirms gada. Kā ir tagad?
Es nekad mūžā nemācēšu zaudēt. Zaudējums man ir vissāpīgākais. Mana pēdējā cīņa bija zaudējums. Nesasniedzu to rezultātu, ko gribēju. Un es raudu! Es reāli raudu. Man ir 26 gadi, es zaudēju cīņu, un es raudu.
Vajag daudz vairāk runāt par vīriešu garīgo veselību. It īpaši mūsu sportā. Visi domā, ka jābūt vēsajam džekam bez emocijām, bet visi jūt. Ja kāds saka, ka nebaidās, tas ir bulšits. Ģērbtuvē pirms cīņām ar lielākajiem sportistiem, ko man ir nācies satikt, visi baidās. UFC superzvaigznes baidās.
Raudāt ir normāli. Es daru to, ko mīlu, un ja man neizdodas sasniegt iecerēto, es par to pārdzīvoju. Cīņu sports ir mana dzīve. Es tam dzīvoju un elpoju. Uzvara ir viens solis uz priekšu—zaudējums ir trīs soļi atpakaļ. Un tie zaudējumi ļoti, ļoti sāp.
Šis ir vientuļākais sports pasaulē. Mentāli, pavisam noteikti, vissmagākais sports. Pirms cīņas, tajās pēdējās sekundēs, kuras pavadu ģērbtuvē, ar mani stāv visi mani dēmoni. Pat tie, kurus nekad iepriekš neesmu redzējis.
