Ernesta Kareckaitė, sākot no Baltijas mēroga cīņām “King of Kings” un beidzot ar Francijas “Hexagone MMA”, ir stabili pakāpusies Eiropas sieviešu MMA rangā. Viņas nozīmīgākā cīņa notika 2023. gadā, kad viņa ar dalītu lēmumu “Dana White’s Contender Series” cīņā uzvarēja Karlī Džudisu (Carli Judice), nopelnot UFC līgumu un kļūstot par Lietuvas pārstāvi UFC.
Šajā intervijā Ernesta stāsta par slavas gūšanas gaitu un to, kā dalība ārzemju sacensībās palīdzēja norūdīties lielajām cīņām. Viņa arī stāsta par izturību, kas bija nepieciešama, lai atgūtos pēc zaudējuma UFC debijas cīņā pret Barbosu — cīņu, kuru, viņasprāt, viņa nav zaudējusi — un atzīst, cik lielu lomu viņas treneris Ignas Barysas spēlē viņas kopējā attīstībā.
Pirms pievienošanās UFC esi cīnījusies vairākās līgās, piemēram, “Hexagone MMA”. Kā šī pieredze palīdzēja sagatavoties tālākajam ceļam? Vai ir kādi mirkļi “mazajās” līgās, kas izceļas?
Tāpat kā visi pārējie, arī es savas MMA gaitas sāku ar amatieru cīņām. Es domāju, ka labākais veids ir vispirms radīt sevi kā amatierim, un darīt to cik vien daudz iespējams, pirms sākt veidot sevi kā profesionālu cīnītāju.
Ir tik svarīgi sajust sevi, zināt, ko Tu jau vari un ko vēl ne, kā cīnīties, kustības, visu — jo Tu pie tā pierodi. Labākais padoms ikvienam, kas sāk, ir cīnīties amatieros tik daudz, cik vien iespējams.
Mana profesionālā karjera sākās “King of Kings”, kas iekļauj visu Eiropu. Tur bija daudz cilvēku. Es sāku cīnīties Baltijā un redzēju, ko nozīmē cīnīties vietā, kur ir vairāk nekā tikai daži cilvēki. Pēc tam saņēmu līgumu ar “Hexagone MMA”, kas ir līga Francijā — sāku izmantot savus ieročus citās valstīs, ne tikai Lietuvā. Tas bija labi; nebiju mājās, man nebija tik ērti, cik ierasts, nācās uzticēties saviem cilvēkiem un vienkārši darīt savu darbu.
Visi bija kā ienaidnieki. Tas reāli bija labi. Pēc tam Tu jūties tā, it kā varētu izdarīt jebko, ja tikai blakus ir savējie un treneris. Nav svarīgi, kur Tu cīnies vai cik daudz cilvēku Tevi vēro. Tu vienkārši redzi savu pretinieku, un viss. Tā es progresēju, stumdot to komforta zonu. Mans treneris vienmēr saka: “Mēs savās dzīvēs izvēlamies grūtāko ceļu. Tā mēs katru dienu varam kļūt labāki.”
Ņemot vērā iesauku “Heavy-Handed”, kā Tu izlīdzsvaro spēku un tehniku savos sitienos? Vai ir nogurdinoši uzturēt tik intensīvu līmeni katrā cīņā?
Tas ir atkarīgs no personas. Es šo spēku radīju savā ceļojumā kopā ar savu treneri. Viņš zina, kā radīt šo sajūtu, kā pieskarties šai spēka paaudzei. Taču to nevar izdarīt katrā cīņā — tas ir atkarīgs no leņķa, kustībām, pretinieka. Ir jāiegulda smags darbs un jābūt lielai atdevei, lai ko tādu paveiktu.
Protams, mans treneris zina, kā to visu apvienot. Es visus nopelnus atdodu viņam; viņš mani veido kā cilvēku, kā cīnītāju. Bez viņa nebūtu manis. Viņam bija akmens, un viņš no tā izkala dimantu.
Esmu pateicīga par savu komandu un cilvēkiem, kas mūs atbalsta un palīdz. Viņi ir kā otra ģimene. Kad atgriezos mājās pēc UFC zaudējuma, viņi mani gaidīja lidostā, apskāva mani, teica, ka lepojas ar mani. Nedomāju, ka MMA ir vientuļš sporta veids. Tu pats izveido savu mazo loku ar cilvēkiem, un es šajā ceļojumā nekad neesmu jutusies viena.
Vai ir kāda konkrēta cīņa, kurā saprati, ka esi ievērojami pakāpusies augstāk?
Es to īsti neapzinos uzreiz. Es vienmēr cenšos būt labāka, nekā biju savā pēdējā cīņā, vienmēr cenšos attīstīt sevi. Kad skatos savas cīņas, es nekad neredzu sevi tādu pašu, kādu redzēju iepriekš. Tieši tad redzu izaugsmi — un to es redzu vienmēr.
Tu esi nobeigusi vairākas cīņas jau pirmajā raundā. Vai dodies būrī ar stratēģiju, kā ātrāk finišēt, jeb tas notiek organiski, skatoties uz cīņas gaitu? Kā iespējams sagatavoties tam, cik neparedzams ir cīņas ilgums?
Vienmēr sekoju straumei. Parasti ir plāns, un, kad redzu, ka šis plāns virzās pareizajā virzienā, cīņu var pabeigt. Ja plāns ir izcils, bet arī pretinieks ar mani spēlē šahu, vairs nav tik vienkārši. Ja būrī ir divi augsta līmeņa profesionāli cīnītāji, ne vienmēr iespējams aizvadīt ātras cīņas. Tā tiešām ir šaha spēle, tikai daudz īsāka — viens pats solis var būt pēdējais. Uz laukuma ir tikai divas figūriņas.
Mūsu komanda vienmēr strādā ļoti smagi. Ja cīņa ilgst trīs raundus, ir jātrenējas tā, it kā tā ilgtu desmit. Es zinu, ka cilvēki, kas ar mani strādā un trenējas, dara visu iespējamo, lai es jau zālē justos ērti, jo es vēlos justies ērti arī jebkurā cīņā. Ja treniņa laikā asiņoju, svīstu un raudu, tas nenotiks cīņas laikā. Kā komanda, mēs vienmēr mudinām viens otru no sevis veidot šos monstrus.
Tava cīņa pret Karlī Džudisu nodrošināja jums abām UFC līgumus. Kā Tu gatavojies šai cīņai, zinot, ka Tevi gaida UFC? Kā tiki galā ar spiedienu?
Katra cīņa ir kā pēdējā cīņa, un man no sevis ir jāatdod pilnīgi viss. Pēc cīņas ar Karlī es tikai jutu, ka man pacēla roku. Un pēc tam, stundām vēlāk, atcerējos: šī cīņa bija tā sarkanā līnija. Es vienkārši cīnījos no visas sirds. Vēlāk sapratu, ka tieši šis bija īstais brīdis un vieta, kur man tā arī bija jācīnās. Tā bija fantastiska sajūta, bet es neļāvu spiedienam neko ietekmēt — es vienkārši darīju savu darbu.
Tomēr, protams, dzirdēt uzvaras paziņojumu bija pilnīgs sapnis. Šo sajūtu nevar pat aprakstīt. Tas ir kaut kas, ko vajadzētu izjust ikvienam savā dzīvē; darīt kaut ko, jebko, kur iespējams gūt šādu gandarījumu.
Tu nāc no Lietuvas — valsts, kas arvien vairāk tiek asociēta ar MMA. Kāda ir sajūta pārstāvēt Lietuvu arī uz pasaules skatuves?
Ir liels gods pārstāvēt savu valsti! Mēs esam mazi, bet rādām pasaulei savu lielo sirdi un jau speram lielus soļus. Mans sapnis ir būt labam piemēram citiem, īpaši meitenēm. Taču, tajā pašā laikā, kad Tu jebkur ieliec tik daudz sevis un savas sirds, cilvēki to redz. Cilvēki to pamana, un Tev pat nav jācenšas. Viņi sajutīs labo enerģiju.
Tava debija UFC neritēja, kā plānots, jo piedzīvoji zaudējumu pret Barbosu. Kā tas ir, atgūsties pēc augstāka līmeņa sakāves? Vai tas ir mainījis pieeju treniņiem vai gatavošanās procesam?
Es uzskatu, ka šo cīņu nezaudēju, bet tā mani noteikti motivēja. Tā mani jau pacēla augstāk par to sevis versiju, kas sāka šo ceļojumu. Vēlos cīnīties atkal un parādīt pasaulei, cik daudz jau ir mainījies. Ar komandu esam labojuši to, ko darījām nepareizi.
Līdz pat šai dienai, pat šobrīd, es joprojām nevaru noticēt, ka esmu UFC cīnītāja. Kad kāds man to atgādina, es pat nespēju aptvert, ko esmu paveikusi. Šobrīd es to joprojām nejūtu, un es nezinu, kad tas pie manis atnāks. Es visu laiku trenējos, cīnos vai atkopjos no cīņas, tāpēc tas būs process pats par sevi — kādu dienu patiešām apjēgt sevis sasniegto.
Dīvains jautājums — bet vai jums, cīnītājiem, ir “atvaļinājumi”?
Nu, it kā. Pēc cīņām treneris dod aptuveni nedēļu, divas, lai atkoptos un atpūstos. Bet pat šajās atpūtas nedēļās es esmu sporta zālē vai vienkārši vēroju treniņus.
Kad Tu burtiski dzīvo savā sapnī, Tu nevari no tā aiziet prom. Un Tu arī negribi. Un Tu vispār nezini, ko citu darīt. Ja es aizbraucu kaut kur atpūsties, man pietiek ar vienu dienu, lai nodomātu: “Ak Dievs, man jābrauc uz treniņu. Ko es šeit vispār daru?” [smejas] Bet, kas attiecas uz hobijiem… Es mīlu gulēt.
Ņemot vērā sieviešu MMA straujo uzplaukumu pēdējos gados, kā Tu redzi tā turpmāko attīstību? Vai ir kādas izmaiņas, ko gribētu just attieksmē pret sievietēm cīņu sporta nozarē?
Es domāju, ka viss mainās. Es ticu, ka kādu dienu sieviete tiks uzskatīta par līdzvērtīgu vīrietim. Ja tagad ir astoņas vīriešu cīņas un divas sieviešu cīņas, tad nākotnē šis skaits būs vienāds. Cilvēki sapratīs, ka vīriešu un sieviešu MMA cīņas ir vienlīdz interesantas un vienlīdz grūtas.
Sievietes kļūst stiprākas, un pasaule to sāk pamanīt. Arī viņas spēj radīt un sasniegt neiedomājamas lietas — un cilvēki beidzot sāk to saprast. Bet man, personīgi, nekad nav bijušas negatīvas pieredzes. Man šķiet, visi zina, ka šis ir smags darbs, un viņi to ciena.
