BAZARA 0 Fight Club negaidīti spilgtākais personāžs, kas strauji nokļuvis cīņu sporta fanu uzmanības centrā gan Latvijā, gan Lietuvā: Francis Rozentāls!
Trenējies ar Jāni Muižnieku un citiem Latvijas leģendārākajiem vārdiem boksā, kā arī audzis profesionālu sportistu ģimenē, Francis meklē iespēju sevi pierādīt vēl plašākai auditorijai. Šodien parunājām par viņa boksa vēsturi, to, kāpēc viņš kāpa būrī pēc Dirkstys uzvaras, un galu galā, atbildām uz jautājumu: “Who the f**k is this guy?”
Protams, pirmais un pats svarīgākais jautājums. Vai Tu uz BAZARA 0 Fight Club nāci ar plānu kādu izaicināt?
Es iegāju iekšā, es ieraudzīju būri, un man uzreiz sāka iet ciet. Širmis aizbrauca, nevarēju nostāvēt mierā. Pat īsti Dirksti nezināju. Piegāju pie Daņika—protams, teicu, ka eju iekšā, nelauzos pats bez atļaujas. Viņš nāca ar mani.
Es biju gatavs jau uzreiz. Negrūstījos—vai nu mēs cīnāmies tagad, vai Tu man piedāvā datumu. Redzēju, ka Dirkstys ir nobijies. Dauza kaut kādu nabagu. Tāpēc arī pateicu, nāc, stājies pretī īstam cīnītājam, kas Tev var arī iedot galvā. Pārbaudi sevi, pierādi sevi!
Viņam seja nav sasista, jo viņš nav cīnījies ar normālu pretinieku. Es esmu, un mana seja nav sasista, jo man nevar iesist. Es šo s**u daru nopietni. Nedomāju, ka viņš izturētu manu slodzi, manu ikdienu.
Tev ir iedzimts būt sportistam.
Jā, visa mana ģimene ir atlēti. Es nevarēju nebūt sportists. Man nebija variantu. Tēvs bija bobslejists, divreiz piedalījās Olimpiskajās spēlēs, 1998. un 2002. gadā. Mamma bija “TTT Rīga” basketboliste, basketbolu joprojām spēlē. Protams, svarīgākais elements šeit ir vectēvs, kurš bija bokseris; tāds riktīgs boksa fanāts. Pats boksēja līdz 66 gadiem. Abi tēvoči bija bokseri, Dominiks un Rodžers. Rodžeram bija aptuveni 40 cīņas, cīņu sportu pameta galvas traumas dēļ.
Un māsa arī, Beatrise Rozentāle, Latvijas jaunā sieviešu boksere!
Māsa man ir monstrs. Viņa sāka ar basketbolu. Aizvedu viņu uz vienu boksa treniņu un viņa iemīlēja to sportu. Teica, ka grib pāriet no basketbola uz boksu. Visa ģimene bija pret to, jo viņa ir skaista un negribējām, lai sasit seju. Bet viņai ir grūti trāpīt—nemaz nevar sasist seju.
Viņai amatieru boksā ir augstāki sasniegumi nekā man. U21 grupā trešā vieta pasaulē. Ļoti tuvu, lai tiktu finālā, bet zaudēja spēcīgai Uzbekistānietei.
Kādi bija paši pirmsākumi? Pirmie treniņi un brīdis kad saprati, ka gribi pievērsties boksam?
Pirmā boksa garša bija bērnudārza vecumā. Bija ģimenes pasēdēšanas, dzimšanas dienas, un mums ar brālēnu tēvocis uzvilka cimdus, lai boksējamies. Iedomājies—visi uz Tevi skatās. Tēvoči, vectēvs, vecāki… kā sīkajam, jāpierāda sevi. Man liekas, ka tas man iedeva to zvēru iekšā. Atceros, kā biju maziņš un ar vectēvu skatījāmies boksu. Viņš teica, ka cer mani kādreiz redzēt televizorā. Tas arī piepildījās. Tāpēc es to daru. Gribu vectēvam iedot savu boksa jostu.
Tevi ir trenējuši Latvijas labākie. Pastāsti par saviem treneriem!
Sākumā, es nopietni netrenējos, jo vēl biju maziņš—ļoti viegls un maziņš. Man nevarēja atrast pretiniekus. Sākumā gāju pie Normunda Vārenberga, kurš ir mans pirmais treneris, trenēja Ralfu Vilcānu. Bet ņemot vērā to, ka man nevarēja atrast pretiniekus un nebija sparinga iespēju, man lēnām zuda boksa uguntiņa.
Gāju peldēšanā. Vairākus gadus. Piedalījos sacensībās, bet galīgi nebija mans aicinājums. Mamma piespieda veselības dēļ. Varbūt tāpēc man tik plati pleci… Jāsaka paldies mammai.
Brālēns sāka trenēties Juglā, pie Viktora Bites. Tēvocis pasauca līdzi, teica, ka man arī vajag. Tur arī ilgi paliku. Var teikt, ka kārtīgi un nopietni trenējos kopš 15 gadu vecuma.
Tad sākās sacensības. Mani uzreiz ielika pret Latvijas čempionu, kuram tobrīd bija aptuveni 30-40 aizvadītas cīņas. Pirmajā cīņā. Es dažus mēnešus trenējos! Vispār nesapratu, kas notiek—mani ieved Rīgas Sporta manēžā, un tagad jādauzās. Zaudēju. Otrā cīņa atkal bija pret viņu. Cīnījos jau labāk, bet zaudēju tik un tā. Trešajā cīņā uztaisīju stāvošo nokautu.
Paralēli sāku trenēties pie bijušā Latvijas izlases trenera, Jāņa Muižnieka. Boksa OG zinās, jaunie diez vai. Kad man bija 16, satiku treneri Daini Daņiļeviču. Sarunājām sparingu ar Mārci Grunduli, tobrīd labāko jaunieti boksā visā Latvijā. Arī tagad viņam ļoti labs rekords.
Labi sevi parādīju, Dainim patika. Piedāvāja iet trenēties pie viņiem, uz Ķekavu, jo būtu laba komanda: es, Mārcis Grundulis un Emīls Špīss. Negribēju iet prom no Bites, bet vajadzēja lielāku izaicinājumu un jaunus sparinga partnerus, jo es jau sāku visus slēgt ārā. Pie Muižnieka gan es paliku.
Pie Daņiļeviča dabūju gan galvas traumas, gan boksa iemaņas uz dzīvi. Mēs katru sparingu gribējām viens otru nosist. [smejas] Bijām draugi, bet, kad kāpām ringā, katru reizi gājām karā. Reāli cīnījāmies tā, it kā uzvarētājs saņemtu desmit tūkstošus.
Kā sākās Tava profesionālā boksa karjera?
Dzīve pilnīgi mainījās. Sparingu atbrauca skatīties “LNK Boxing” organizatori un priekšnieki, Vadims Milovs un Jevgeņijs Saproņenko. Pateica, ka grib mani nākamajā cīņu šovā, lai taisu savu profesionālo debiju.
Man padusēs tikko bija sākušas augt spalvas, un ieliek pretī džeku no Gruzijas ar 20-30 cīņām. Tā bija tā cīņa, kurā izkāpu savā leģendārajā leoparda kostīmā, jau uztaisīju imidžu sev. Pretiniekam profesionālās cīņas bija vairāk nekā man amatieru. Knapi izvilku, bija ļoti grūti, bet es uzvarēju—un tas tobrīd bija galvenais. Dabūju pirmo naudu savā mūžā.
Krājām profesionālās uzvaras. Cīnījos “Arēna Rīga”, mani sāka atpazīt. COVID-19 laikā nomainīju trenerus. Jutu, ka vajag pārmaiņas. Sāku trenēties pie Sanda Kleina, kurš kādreiz trenēja Mairi Briedi. Tur bija pavisam cita pieeja, cita slodze.
Radās ideja pamēģināt olimpisko boksu. Sapratām, ka varētu aiziet—ka varētu mēģināt tikt uz 2024. gada Olimpiskajām spēlēm. Tām, kas tikko bija. Bet 2022. gadā, pirms Somijas “42nd International Tammer Tournament” satraumēju roku. Turnīrā cīnījos pret brazīlijas čempionu, Ramonu Sousu. Iedevu nokautu, bet uzvaru finālā atdevu viņam. Ja godīgi, ar visu roku būtu uzvarējis. Amatieros tiesāšana ir galīgi garām, tāpēc arī grib ņemt ārā no Olimpiskajām spēlēm.
Sanāca atgūties? Aktīvam sportistam traumas mēdz ieilgt.
No sākuma domāju, ka nekā traka nav, ka roka vienkārši sāp. Un tad nepārgāja. Bija procedūras, visam pa virsu piedāvāja cīņas, tās nācās atcelt. Ārsti arī neko nevarēja pateikt. Ilgi mocījos, un beigās izradījās tricepsa tendonīts un tenisista elkonis.
Traumas dēļ pauze bija tik ilga, ka sākās depresija. Depresijas dēļ negulēju pietiekami daudz, neēdu veselīgi. Dzert, protams, nē. Nedzeršu nekad. Varbūt kapāšu visīti kad būs 50. [smejas]
Pārtraucu sadarbību ar Sandi Kleinu un “LNK Boxing”. Kad sāka palikt labāk, ar tēva palīdzību sāku trenēties pie Ivara Čākura, jo stipri vajadzēja atgūt fizisko sagatavotību. Nebija elpas, biju vājš. Čākurs kādreiz trenēja Latvijas nacionālo bobsleja izlasi, līdz ar to treniņu slodze bija ļoti smaga.
Māsa sāka trenēties pie Dmitrija Šiholaja, drīz vien es arī. Tagad joprojām strādājam kopā. Viņš man māca visus smalkos sīkumus, kas ir pats svarīgākais. Bet līdz ar to, ka tik smagi trenējos, tagad elkonim ir nepieciešama operācija. Neliela, bet nozīmīga. Plāns jau ir gatavs—rehabilitācija, un uzreiz atpakaļ pie treniņiem. Kolīdz būšu vesels, dabūšu cīņu ar Dirksti un atslēgšu viņu.
Un kam būtu jānotiek, lai Tu zaudētu cīņu pret Dirksti?
Ja viņš uz cīņu atnāks ar pistoli un nošaus mani. [smejas] Notikt var jebkas. Zaudēt var vienmēr. Bet es trenēšos tā, lai tas nenotiek.
Izmanto ekskluzīvu €10 bezmaksas likmi—reģistrējies LEX caur mūsu mājaslapu, izmantojot bonusa kodu “BAZARA0”!
Spēlējot LEX, Tu ne tikai atbalsti BAZARA 0 Fight Club, bet arī kvalificējies Lucky Punch Karaliskajam čempionātam, kurā vari pacelt daļu no €80,000 balvu fonda!
