Kārlis Lasmanis, viens no šīs desmitgades lielākajiem Latvijas basketbola talantiem, ir kļuvis par valsts panākumu kalēju 3×3 basketbolā. Dominējot FIBA 3×3 turnīros, ar komandu izcīnot vairākas uzvaras un, galu galā, aizvedot Latviju līdz vēsturiskai zelta medaļai 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs, nav šaubu, ka Lasmanim ir ko stāstīt.
Neraugoties uz agrīnām neveiksmēm tradicionālajā basketbolā un pat domām mest plinti krūmos, pāreja uz 3×3 uzsāka karjeru, ko paredzēt nebija iespējams. Šajā intervijā, Kārlis stāsta par izšķirošajiem dzīves lēmumiem, kas bruģēja viņa ceļu uz olimpisko zeltu.
Tavs tēvs Uģis kā airētājs startēja divās olimpiskajās spēlēs (1992. gada un 1996. gada vasarā). Kā Tevi ietekmēja uzaugt kopumā tik sportiskā ģimenē?
Jau kopš bērnības nav bijušu citu variantu, kā būt sportistam. Pavadīju praktiski visas vasaras ar ģimeni kopā. Visur, kur braucu, viss vienmēr bija par un ap sportu. Sāncensība bija katrā akmenī — kurš tālāk aizmetīs. Skriet? Labi. Bet kurš ātrāk?
Tētis, kad beidza airēt, sāka spēlēt basketbolu. Cik sevi atceros, man vienmēr mājās ir bijis maziņš basketbola grozs. Visos bērnības video, kad mamma prasīja kas es būšu, kad izaugšu liels, es teicu — basketbolists. Sportists jebkurā gadījumā, arī cits būtu izdevies.
Man sports nekad dzīvē nav bijis uzspiesta lieta. Visi vienmēr pazīst tos sportistus, kuriem tētis ir treneris, vai vecāki to ir bērnībā spieduši darīt. Un viņiem it kā sanāk, bet tas ir ar pienākuma sajūtu. Man nekad tā nebija. Dabīgi patika, pats visu laiku gribēju trenēties, būt zālē, mētāt bumbu. Viss nepiespiestā gaisotnē. Brālēns gāja uz vieglatlētikas treniņiem, gribēju iet līdzi. Brālēni gan vienmēr bija daudz vecāki, bet atceros, viņus tētis — Māris Grīva, vieglatlētikas treneris — veda trenēties, un es vienmēr braucu līdzi, piedalījos, lai gan biju vājākais un švakākais. No tās ģimenes laikam neviens nedomāja, ka tik tālu aizsitīšos sportā. Kad biju sīks, man patika arī visādus sūdus vārīt.
Tu un Tava māsa Rūta — abi tiecaties pēc olimpiskā sapņa. Kurš no jums ir izteikti vairāk “competitive”?
Noteikti es. Basketbolā visu laiku ir jāsacenšas, to kontaktu vairāk izjūt. Tur uzvarai ir citāds svars, jo, ja tu zaudē, Tu zaudē kādam. Rūtai vieglatlētikā tā cīņa vairāk ir ar sevi. Laicīgi neies gulēt, būs par centimetru zemāks rezultāts… Rūta gan arī vienmēr ir bijusi ar uguni, gatava sasniegt savus mērķus, atdot pilnīgi visu. Bet mums tas ir asinīs.
Viņai arī bija labi paraugi ģimenē. Māsīcas vieglatlētes, Lauma Grīva bija tāllēcēja, un tad Rūta vienmēr sekoja Laumas pēdām. Viņai patika, kā viņa trenējās, kā dzīvoja, dzīves filozofija. Lauma bija kā piemērs.
Kādu padomu Tev ir devis tētis ko vēl šodien turi pie sirds?
Nav tāda viena padoma, bet tētis vienmēr ir teicis, ka jādara tas, ko dari, bet tā, lai patīk un viegli nāk. Visi viņa padomi visbiežāk seko domai, ka močīt vajag, bet pārspīlēt nē.
Tu esi spēlējis gan tradicionālo, gan 3×3 basketbolu. Kā jūs ar 3×3 atradāt viens otru?
Tas 3×3 basketbola stāsts vispār ir nereāls! Kad biju maziņš, es nekad nedomāju, ka spēlēšu 3×3. Es domāju, ka kapāšu NBA. Uzaugot, trenējos 5×5 komandā, mēģināju izsisties. Biju normāls, pat cīnītājs, bet nekad pats labākais vai spožākais komandā. Man viss nāca ar smagu darbu. Superīgam talantam nebija vietas.
Netiku U-16 izlasē, U-18 izlasē satraumējos, tiku U-20 izlasē — kurā praktiski nespēlēju vispār un sēdēju uz soliņa — no vienas komandas atšuva… Vienā brīdī sapratu, ka basītim esmu atmetis ar roku. Jau gadu biju sācis strādāt bez sporta. Man bija 20 gadi un es strādāju Ventspils Brīvostas pārvaldē kā kuģu tauvotājs. BK “Ventspils” menedžeris Ralfs Pleinics piebrauca pie mana darba, kopīgi lauzām līgumu, un viss. Domāju, ka tur sports arī beidzās.
Kaut kur, kaut kā, no debesīm nokrita iespēja aizbraukt uz Vāciju paspēlēt 4. līgā. Es gāju ar amatieriem uz zāli, un viens no viņiem Vācijā dzīvo. Viņš prasīja, vai negribu pamēģināt. Piedāvāja arī algu — €600. Man tajā laikā Brīvostā bija aptuveni €900 uz rokas. Vēl dzīvoju pie vecākiem tobrīd, likās, bāc — te ir vairāk naudas, lielāka komforta zona… Un uzreiz galvā arī skaļš “nē”. Tas ceļš, ko gāju, vispār nebija ceļš, kuru gribēju iet.
Sakrāmēju koferus, uzrakstīju Brīvostā atlūgumu un, aizverot acis, bliezu uz Vāciju. Gadu trenējos tur, un mani paņēma uz 2. līgas komandu, kas jau ir diezgan labs līmenis. Es daudz iemācījos. Padzīvoju viens pats, apbružājos, sapratu, ko nozīmē “hustle”. Kad Tev ir €600 alga un jāiet tusēt, kad naudu tērēt nemāki, un iekrāt arī nemāki… Tas dzīvē atvēra jaunas perspektīvas. Nācās saprast, kā lietas īsti strādā.
Pēc tās sezonas arī pieaugu galvā kā džeks. Man piedāvāja spēlēt BK “Liepāja”, parakstīt līgumu ar viņiem, skatīties, kā būs. Paņēma komandā. Normāli nospēlēju vienu sezonu — arī tad, sāku no džeka uz soliņa, kas kļuva par pamatsastāva spēlētāju. Otru sezonu jau spēlēju labāk. Piedāvāja parakstīt līgumu Jūrmalā.
Paralēli tam, sākās 3×3 basketbols. Mistiski, sākoties 3×3, es sāku spēlēt “Ghetto Games”, profesionāli spēlēju 5×5, alga jau bija normāla… Es joprojām nesaprotu kā, bet ar 3×3 basketbolu viss tik negaidīti labi salikās kopā. Izveidojās komanda, ar kuru sākām spēlēt un ar kuru sāka veikties. Tad, šo pasludina par Olimpisko sporta veidu.
Ar komandas biedriem sapratām, ka esam pasaules līmeņa konkurētspējīga komanda. Ka, ja tam pievērsīsimies nopietnāk, mēs varam būt topā. 2017. gadā sanāca uzvarēt FIBA 3×3 Eiropas kausu. Rezons arī bija lielāks no Olimpiskās vienības, viņi bija gatavi uzņemties un palīdzēt, mūs piedāvāja aicināt uz FIBA turnīriem.
Protams, atkal bija krustceles — 5×5 bija stabila alga, īpaši manam vecumam, karjera ar prospektiem, Rīgā dzīvoklis. Jāizvēlās spēlēt tikai 5×5 vai tikai 3×3. It kā var apvienot, bet nevar, jo pārklājas sezonas un spēle ir citāda.
Kāds ir lielākais izaicinājums, pārejot no viena formāta uz otru? Un ko cilvēki nepietiekami novērtē 3×3 basketbolā?
3×3 nav trenera, kurš noņems no laukuma un nolamās. Es teiktu, 3×3 pat ir līdzīgāks individuālajam sporta veidam, lai gan tas ir komandas sports. 5×5 ir diezgan sistemātisks basketbols. Ja Tu esi garais centrs, Tev nebūs pa visu laukumu jāsedz saspēles vadītājs. 3×3 spēle ir tik dinamiska, ka bieži vien mazajam jāsedz lielais kuilis, un otrādi. Bieži sanāk neproporcionālas situācijas un vienkārši jābūt viltīgam, jādomā, kā apčakarēt pretinieku. Tāpēc 3×3 Tev vajag lielu sirdi. Līdzīgi kā hokejā — jākapā. Ja nav talanta, ir jāparāda, cik ļoti Tu to gribi.
Es sapratu, cik ļoti man patīk 3×3. Un mēs arī sākām uzvarēt. 2017. gadā uzvara, 2018. gadā uzvara, 2019. gadā jau esam otrā, trešā labākā komanda pasaulē.
Latvijas izlase — jūs — Tokijā izcīnījāt 3×3 zeltu. Kas notika jūsu galvās vēsturiskās spēles pēdējos brīžos?
Pienāca Tokijas Olimpiskais gads un kvalifikācijas spēles. Mums acis deg. Reāli ir iespēja izsisties un braukt uz Olimpiskajām spēlēm. Kā mēs pie tā strādājām… Un tad COVID-19 gads iešķēla. Kad Tu esi tik gatavs, tik superīgā formā, un Tev pasaka, ka viss tiek par gadu pārcelts… Tajā brīdī neviens pat nezināja, vai vispār būs Olimpiskās spēles. Bet bija! Un mēs uzvarējām kvalifikācijā — tiesa, ar nagiem, bet kvalificējāmies.
Ceļš līdz Tokijai, kā jau teicu, bija diezgan nereāls. Sakrita ļoti daudz mazu, bet nozīmīgu faktoru. Veiksmes faktori, un arī komandas kopējā ķīmija, katrs pats kā personība un kā mēs viens otru papildinājām.
Tokijā kaut ko uzvarējām, kaut ko zaudējām… Sapratām, ka galīgi nespēlējam tā, kā vajadzētu — kā favorīti. Bet bijām arī uztraukušies. Tajā brīdī, kad es iemetu izšķirošo metienu… Es vienkārši biju priecīgs. Tajā sekundes simtdaļā nelikās, ka tas ir tik nozīmīgs mirklis. Nav atšķirības, vai tā ir mājas spēle, Pasaules kauss, vai Olimpiskās spēles. Tu vienkārši esi priecīgs.
Uzvaras vajag sagremot. Jo Tu pats neaptver, ko esi izdarījis, un cik lielā mērogā. Tagad, atskatoties uz noieto ceļu, saprotot, ko tas ir prasījis, cik nozīmīgas izvēles ir tikušas veiktas… Es arī neesmu tas “pareizākais” džeks vai profesionālākais sportists. Bieži vien veicu lēmumus tā, tīri pēc emocijām. Tāpēc atskatoties uz visu — kosmoss. Liekas pilnīgi nereāli.
Ar komandu esat kļuvuši par diezgan ikonisku trio. Kāds ir jūsu “sadzīves” noslēpums?
Jau septiņus, astoņus gadus esam kopā. Es Čavaru, Krūmiņu, Miezi redzu biežāk kā savus draugus. Mēs esam reāla ģimene — viņi ir mani brāļi. Mēs viens otru papildinām, jo mūsu raksturi ļoti labi iet kopā. Ir reizes, kad jāsadod pa muti vai jāparaud uz pleca. Attiecības kā īstā ģimenē.
Grūti saglabāt motivāciju nupat, pēc Parīzes spēlēm?
Uz Parīzi sāpīgi atskatīties, jo mēs reāli dominējām. Šis bija turnīrs, kurā pēc sajūtām likās, ka jāaizbrauc, jāsavāc vēl viena Olimpiskā medaļa un jābrauc mājās. Mentāli bijām gatavi, bija pieredze — bet kaut kas enerģijā līdz galam nebija pieslīpēts. Arī tā ir pieredze. Tā sportā gadās: saldas uzvaras, sāpīgi zaudējumi. Jāmāk dīlot ar abiem. Spiedienu arī vairāk izjutu pats no sevis, nevis no valsts. Pateicu “hip” pirms pateicu “hop” un pats aplauzos savās domās.
