Latvijas bokseris Milans Volkovs ir spēris lielus soļus starptautiskajā boksa arēnā. 2024. gada maijā Volkovs Londonas Jorkas zālē stājās pret Oronzo Biradi. Volkovs demonstrēja spēcīgu sniegumu, taču Biradi saglabāja nelielu pārsvaru, izcīnot pavisam šauru, bet pelnītu uzvaru pēc tiesnešu lēmuma.
Tomēr Volkovs jau oktobrī atgriezās ringā, vasaru aizvadījis pastiprināti gatavojoties cīņai pret britu bokseri Tomiju Flečeru. Flečers, kurš augumā sasniedza divus metrus un līdz šim karjerā bija neuzveikts, Milanam bija ievērojams izaicinājums. Volkovs cīnījās pret Flečera fizisko pārsvaru ar lieliski atstrādātu stratēģiju, un galu galā arī izcīnīja iespaidīgu uzvaru.
Intervijā ar SlotsFighter, Volkovs stāsta par ne tik veiksmīgajiem faktoriem, kas ietekmēja knapo zaudējumu pret Biradi, un par desmitkārtējām pūlēm vasaras laikā, kas ļāva gūt uzvaru pār Flečeru.
Kas sākotnēji iedvesmoja pievērsties boksam, kā sportam — un pēc tam boksam, kā karjerai?
Man bērnībā bija sirds aptaukošanās. Biju liels tusnītis, kuru apsmēja, sauca par “resno”. Viegli galīgi nebija. Bet iekšā sēdēja vēlme būt stiprākam, pastāvēt par sevi, par ģimeni, māsu. Es biju vājš un neko nemācēju. Stāties pretī tiem vecākajiem, lielākajiem džekiem, kas apcēla, biju gatavs — bet tikai morāli.
Pagrieziens bija pirmā boksa nodarbība. Ar bērnības draugu Vladimiru sēdējām, zipājām datoru. Cik atceros, gadi bija kādi desmit mums. Viņš jau staigāja uz treniņiem, savukārt es biju palicis vēl resnāks. Un Vladimirs man saka: “Klausies, ejam kopā uz treniņu.” Nezināju, ka viņš boksā trenējās. Pats esmu no Sarkandaugavas, kur bokss joprojām ir ļoti populārs sporta veids. Ar tēti bija sanācis braukt garām, vienmēr teicu, “O, boksa klubs, skaties!” Tētis teica, ka vēl esmu par jaunu, ka tādus tur neņem.
Sazvanījāmies ar maniem vecākiem, viņi piekrita. Vladimira mamma ar tramvaju mūs veda uz treniņu. Tajā dienā biju pusslims, bet es zināju, ka notiks kaut kas liels. Es nezinu, kā tas ir iespējams, bet jutu, ka tas ir pagrieziens manā dzīvē. Speciāli iegaumēju datumu, pat nezinot, ko tas nozīmēs: 2009. gads, 3. novembris. Katru gadu neliela jubileja.
Sāku nodarboties ar boksu kā jau sīkais, vairāk paākstīties. Kad palika 12, skatoties uz citiem, sāku gribēt iet uz treniņiem un piedalīties sacensībās. Tas bija viens no Latvijas vadošajiem klubiem, tobrīd tur trenēja Vladimirs Korovins, ko Latvijas cīņu sportā labi pazīst. Tad arī viss kļuva aizvien nopietnāk. Ja sākumā vecāki par sliktām atzīmēm laida uz treniņiem, lai nesēžu mājās, tad pēc tam lika sliktās atzīmes labot, lai es tiktu uz treniņiem.
Galvā sāka veidoties sapnis. Sapnis, ka gribu kāpt lielajā ringā, lielajā arēnā, kur cilvēki kliedz. Gribēju izbaudīt to enerģiju. Kā teica mans vecākais treneris: “Nebaidās tikai idioti — vai tie, kuri jau miruši.” Joprojām ir jūtams tas pats bērna uztraukums, tikai jāiemācās to pārvaldīt. Šo sapratu tieši savā pēdējā cīņā. Ja Tev ir bail lekt, tas nozīmē, ka jau tagad ir jālec. Ja jūti bailes, tas nozīmē, ka visu dari pareizi. Lielos dzīves mirkļos nekad nebūsi mierīgs.
Kuri treneri Tevi ir visvairāk ietekmējuši?
Manā audzināšanā kā cilvēkā, kā personā, iesaistījās vairāki “dzīves senseji”. Tādi man ir vismaz četri — vecākais treneris no bērnības, fiziskais treneris Romāns ar iesauku “Kuvalda”, Vaņa, kurš ir bijis blakus, palīdzējis un atbalstījis kopš 13 gadu vecuma… Treneru man ir bijis ļoti daudz, bet vienu īpaši gribu pieminēt: Igors Mesmers. Tas cilvēks man ir Dieva līmenī. Viņš pacēla manu apziņu boksā, profesionālajā sportā, ticībā.
Maijā vienu cīņu zaudēju. Biju saslimis tieši divas nedēļas pirms tās. Pilnīgi padevos. Pēc Igora acīm redzēju, ka viņš grib mani atbalstīt, un līdz pēdējam brīdim bija blakus. Es to atbalstu reāli sajutu. Grāmatās tikai tādas lietas var izlasīt. Dzīvē tādu saikni reti kad sanāk nostiprināt. Viņš nav treneris, kuram tas ir bizness — viņš mūsos ieliek visu savu dvēseli. Pēdējā laika rezultāti ir tikai pateicoties viņam.
Tevi un Tavu identitāti visspilgtāk veidoja pēdējās divas cīņas — maijā aizvadītais zaudējums pret Oronzo Biradi un svaigā uzvara pret Tomiju Flečeru nupat oktobrī. Kā Tu pats vērtē savu sniegumu cīņā pret Biradi?
Vienmēr var labāk. Neuzspiedu līdz galam. Pirmkārt, pirmo reizi dzīvē boksēju astoņus raundus. Otrkārt, zināju, ka čalis amatieros bija Eiropas čempions, “Queensberry Promotions” bija parakstījis līgumu ar Frenku Varenu. Kopumā — zināju, ka būs smaga un grūta cīņa.
Biju savā labākajā formā. Un tad otrajā sparinga nedēļā saslimu. Lauza kaulus, augsta temperatūra… Tā kādu nedēļu no vietas. Piektajā dienā sapratu, ka nav jēgas. Atnācu uz pirmo sparingu, lai skatītos, kā būs. Iepriekš perfekti boksēju ar Ričardu Bolotņiku, Ralfu Vilcānu, astoņus raundus. Te, atnākot pēc slimošanas, mani pazemoja jau trešajā.
Biju pārliecināts, ka cīņu vienkārši atcels. Ar treneri pasēdējām, parunājām, līdz sapratām, ka mēģināsim riskēt. Beigās parādījām ļoti tuvu cīņu. Nebiju līdz galam riskējis, jo nezināju, cik spēka pietiks. Tagad zinu, ka varēju spiest tālāk. Bet mēs neatgriezāmies kā zaudētāji.
Kā Tev sanāca saslimt?
Tā bija otrdiena. No rīta skrēju sprintiņus, viss bija labi. Vakarā aizgāju uz boksa treniņu, ķepas taisīt. Jutu, ka smags esmu. Tajā brīdī zālē trenējās aptuveni 30 bērni. Uz treniņa beigām sāku saprast, ka jūtu to smagumu tieši galvā — esmu lēns, nevaru īsti pakustēties. Braucu mājās ar domu, “Ka tik nesaslimt…” Tajā pašā naktī uzsita drudzi.
Vēl aspekts, ka maija mēnesī pēkšņi bija labs laiks. Un tieši pirmdien, otrdien, temperatūra nokritās. Straujās laikapstākļa maiņas daudz ietekmē. Uzvilku parastās krosenes, ne siltās, pa peļķei šur un tur…
“Jāpieliek aizsardzībā, jo varēja arī atrauties, bet šodien pretinieks nebija gatavs kam tādam.” Komentārs par Tavu sniegumu cīņā pret Tomiju Flečeru. Bija sajūta, ka Flečers Tev nebija gatavs?
Nebija, nebija gatavs. Mēs ar Igoru ielikām kolosālu darbu šajā. Kā pretinieks, Flečers bija maksimāli neērts jebkuram labrocim. Pirmkārt: viņš ir divmetrīgs. Otrkārt: kreilis. Treškārt: viņam ir ļoti garas rokas.
Cik varējām, piesaistījām garus sparinga partnerus. Viens bija atbraucis no Čehijas, viens bija mūsu pašu čempions Bogdans. Boksējām un spiedām uz darbu ar ķepām, mēģinājām darīt visu iespējamo, lai pilnvērtīgi sagatavotos cīņai pret kreili. Skatījāmies un analizējām video; specifiski kreiļu bokseru cīņas, kā arī cīņas, kurās ir liela starpība augumā. Tas bija milzīgs darbs.
Izrādās, bijām gatavojušies daudz grūtākam variantam, kā bija patiesībā. Parasti viņš sita džekus, un viņi neko nebija spējīgi izdarīt, jo nemācēja strādāt ar tādu mašīnu, kā Flečers.
Bet mēs viņu sākām ēst jau sākot no svēršanās. Es iegāju zālē. Apsēdos. Miera stāvoklī. Turēju tādu kā… aukstasinību. Viņš, savukārt, raustījās, staigāja apkārt; varēja just, ka nervozs. Kad stājāmies aci pret aci, es skatījos Flečeram cauri un redzēju, ka viņš jau sāk peldēt.
Pirms cīņas, atceros, ka viņš mētājās, smaidīja, kamēr es stāvēju nopietns. Kad ieraudzīja mani, smaids pazuda, un viņš aizgāja. Cīņai sākoties — jā, pirmo raundu varbūt zaudēju, bet vajag mazliet pa galvu dabūt, lai es palieku agresīvāks.
Man izcili atmiņā palika tas, ka mēs viens otram visu cīņu skatījāmies acīs. Parasti fokuss ir uz rokām, uz pleciem… Bet es visu cīņu skatījos viņam tieši acīs. Katru raundu pilnīgi skrēju ieņemt centru, un ar katru arī sāku likt klāt sērijas kombinācijas. Es sapratu, ko viņš dara. Mans darbs bija kustēties tur, kur viņš vispār mani neaizsniedz.
Flečeram arī sanāca Tevi kādā brīdī pārsteigt?
Īsti nē. Pirmajā raundā saņēmu sitienu, kas mazliet lika aizpeldēt. Bet es māku tos sitienus turēt. Kā teica Bogdans, “Sitienu arī jāmāk turēt.” Tie, kas uzreiz peld, pazūd… Nē, Tev ir jābūt atpakaļ, Tu skaties uz savu pretinieku. Tas ir viss, kas Tev ir.
Trenēties šai cīņai bija tiešām smagi. Es beidzos nost treniņos. Cīņā gan biju kā zvērs!
Vai Tu piekristu domai, ka Flečeram bija visai liels spiediens vēl vienam labam sniegumam? Jo vairāk aizvadītu cīņu kā neuzveiktam pretiniekam, jo grūtāk tādu titulu noturēt emocionāli…
Tieši tā. Zināju, ka Flečeram būs spiediens. Visi nāca atbalstīt viņu un skatīties uz viņu. Mēs cīnījāmies pie viņa mājās, kur viņš ir ļoti populārs, tie bija viņa promoteri, un viņam nav zaudējumu. Taču pats svarīgākais — šoreiz pie paša ringa sēdēja pats Frenks Varens. Boksa dievs, Frenks Varens!
Kad pēc trešā raunda sākām klinčot, es paskatos malā, un uz mani skatās Frenks Varens. Domāju: “Opā! Aiziet.” Un tā katru reizi. Salaidu pāris kombinācijas, ieklinčoju, skatos uz Frenku. Kādā piektajā raundā, viņš jau sāka skatīties uz mani un smaidīt.
