Maika Taisona dzīves līkloči ir bijuši gana ekstrēmi — no spožākajiem karjeras punktiem kā jaunākajam pasaules čempionam smagsvaru kategorijā, līdz pretrunīgiem un riskantiem lēmumiem personīgajā dzīvē.
Nupat, 15. novembrī, Taisona atgriešanās uzmanības centrā beidzās ar zaudējumu pret Džeiku Polu. Cīņa izraisīja milzīgu ziņkāri un piesaistīja arī masīvu kritiku, taču vēlreiz apliecināja Maika nemainīgo lomu boksa kultūrā pat vairākus gadu desmitus pēc viņa labākajiem gadiem.
Zemāk iepazīsim Taisona dzīves hailaitus, sākot ar veselām 38 aizturēšanām līdz 13 gadu vecumam, boksera izteikto piedāvājumu cīnīties ar gorillu, kā arī mūžam ikonisko sejas tetovējumu, kas oriģināli bija plānots pavisam citāds.
Bērnība Bruklinā
Maiks Taisons piedzima 1966. gada 30. jūnijā, pašā Bruklinas sirdī, un ienāca pasaulē, kas jau bija apņēmības pilna viņu nokautēt vēl pirms viņš bija spējis uzvilkt boksa cimdus. Maiks bija jaunākais no trim bērniem, taču ģimenē trūka stabilitātes — viņa tēvs, kas dzimšanas apliecībā bija ierakstīts kā “Pursels Taisons”, pazuda, pirms Taisons spēja par viņu izveidot pirmās un pēdējās atmiņas. Abu vecāku nasta palika uz mātes Lornas Mejas Taisones pleciem.
Lornai nācās audzināt bērnus mājoklī, no kura piespiedu pamešanas ģimeni šķīra tikai viens nesamaksāts rēķins. Taisonu finansiālās grūtības galu galā ģimeni noveda pie pārcelšanās uz Brunsvilu — rajonu, kas bija bēdīgi slavens ar izteikti vardarbīgu noziedzību un nabadzību. Ja Bruklina šķita skarba, tad Brunsvila bija nežēlīga.
Taisona bērnībā apcelšana nebūt nebija sveša. Viņš bija viegls mērķis, jo runāja smalkākā balsī, kā citi vienaudži, un izteikti šļupstēja. Kaimiņu bērni viņu izsmēja, atņemot viņam pēdējo bērnības gadu nevainību, kas sirds dziļumos vēl varētu būt aizķērusies. Intervijās Taisons atminās, ka, sākot no deviņu gadu vecuma, viņam bija trīs vai četras [ielu] cīņas dienā — nevis sportam, bet gan izdzīvošanas dēļ. “12 gadu vecumā svēru 90 kilogramus. Es kāvos ar bērniem, un tad ar viņu tēviem. Viņi raudāja, aizgāja mājās, pasauca savus tēvus. Tad es kāvos ar pašiem tēviem.”
Lornai jaunākā dēla nākotnes panākumus redzēt un par tiem priecāties neizdevās. Viņa nomira no vēža, kad Taisonam bija tikai 16 gadi. Atminoties viņu attiecības, Taisons stāsta: “Es nekad neteiktu, ka mamma būtu bijusi priecīga par mani, vai lepna par to, ka es kaut ko daru. Man īsti nekad nav bijusi iespēja ar viņu aprunāties vai uzzināt par viņu vairāk. No profesionālā viedokļa, tam nav nekādas ietekmes, taču emocionāli un personīgi tas mani satriec.”
Aizturētais potenciāls
Līdz 13 gadu vecumam, Maiks Taisons bija ticis arestēts 38 reizes, kas ir skaitlis, ko lielākā daļa cilvēku nesasniegtu pat visa mūža garumā. Sociālo un vides apstākļu dēļ, Taisons bija iesprūdis noziedzības ciklā. Likumpārkāpumi svārstījās no maznozīmīgām zādzībām līdz smagākiem noziegumiem.
Taisona biežās sadursmes ar likumsargiem noveda pie tā, ka viņš tika ievietots Traiona Zēnu skolā — nepilngadīgo aizturēšanas centrā Ņujorkas štata augšdaļā. Tieši šeit iejaucās liktenis; Bobijs Stjuarts, bijušais bokseris un šīs iestādes padomdevējs, saskatīja Taisonā potenciālu. Stjuarts piekrita viņu trenēt boksā, taču ar nosacījumu, ka Taisons mainīs savu uzvedību un uzlabos sekmes mācībās.
Taisons attaisnoja Bobija cerības, un, kā solīts, Stjuarts sāka viņam mācīt boksa pamatus. Pārsteigts par Taisona straujo progresu un dabas doto talantu, Stjuarts iepazīstināja viņu ar leģendāro treneri Kusu D’Amato. D’Amato saskatīja Taisonā nākotnes čempiona īpašības, ko Taisons arī komentēja grāmatā “IRON AMBITION: My Life with Cus D’Amato”, sakot:
“Es īsti nesaprotu, kā tas viss notika. Kā Kuss D’Amato, leģendārais boksa menedžeris un treneris, kurš atradās izsūtījumā Ņujorkas štatā, nepilnas desmit minūtes skatījās, kā es sparingoju trīspadsmit gadu vecumā, un paredzēja, ka es kļūšu par jaunāko smagsvaru čempionu vēsturē?”
Kuss ņēma Taisonu savā paspārnē. Pēc Taisona mātes nāves D’Amato kļuva par viņa likumīgo aizbildni, sniedzot puisim vadību un disciplīnu — īpašības, kas Taisona dzīvē bija smagi trūkušas.
Dzelzs laikmets
Vien 20 gadu un 4 mēnešu vecumā Maiks Taisons iekaroja savu vietu boksa vēstures lappusēs, kļūstot par jaunāko čempionu smagsvaru kategorijā, un šis rekords nav pārspēts līdz pat šai dienai. 1986. gada 22. novembrī Taisons cīnījās pret Trevoru Berbiku par WBC čempiona titulu smagsvaru kategorijā. Cīņa bija īsa; Maiks izcīnīja nokautu otrajā raundā.
Šī uzvara nozīmēja pavisam jaunu ēru boksā. Taisons bija vienkārši un burtiski nepārspējams, strauji apvienojot smagsvaru kategoriju, iegūstot arī WBA un IBF titulus un kļūstot par neapstrīdamu čempionu. Gandrīz četrdesmit gadus vēlāk, Taisons joprojām ir jaunākais smagsvara čempions. Pat parādoties jauniem bokseriem, nevienam nav izdevies gāzt Dzelzs Maiku no šī titula.
Rekordi pastāv, lai tos pārspētu, un Taisona sasniegums joprojām ir liels izaicinājums nākamajām paaudzēm. Taču līdz brīdim, kad kāds jaunāks cīnītājs pretendēs uz smagsvaru čempiona kroni, to vienmēr nēsās Maiks Taisons.
Zvērīgs piedāvājums
Astoņdesmito gadu beigās, privāti apmeklējot Ņujorkas zooloģisko dārzu kopā ar savu toreizējo sievu Robinu Givensu, Maiks Taisons zoodārza darbiniekam piedāvāja 10,000 ASV dolāru par iespēju cīnīties ar gorillu tēviņu.
“Kad mēs nonācām līdz gorillu būrim, tur bija viens liels gorillu tēviņš, kurš vienkārši iekaustīja visas pārējās gorillas,” Taisons stāstīja The Sun. Taisnīguma vadīts, viņš piedāvāja zooloģiskā dārza darbiniekam ievērojamu summu, lai atvērtu būru un ļautu viņam stāties pretī primātam. “Viņi bija tik spēcīgi, bet viņu acis — kā nevainīgiem zīdaiņiem. Es piedāvāju apkopējam 10,000 dolāru, lai viņš atvērtu būri un ļautu man sadragāt tā tēviņa snuķi. Viņš atteicās.”
Lai gan šis stāsts ir klāstīts dažādās intervijās un rakstos, ir svarīgi minēt, ka dažas stāsta detaļas laika gaitā var būt piepušķotas.
Vēl viens kodiens
Jau pirms Taisona cīņas ar Džeiku Polu, kuras laikā viņš tika redzēts kožam savus cimdus, visi zināja, ka Dzelzs Maiks kož.
Lai gan viņa 1997. gadā veiktais kodiens Evandera Holifīlda ausī joprojām ir viens no populārākajiem atgadījumiem boksa pasaulē, Taisons arī 2002. gadā cīņas preses konferences kautiņa laikā iekoda kājā Lenoksam Lūisam.
Preses konference notika Ņujorkā, reklamējot gaidāmo Taisona un Lūisa cīņu. Tās laikā izcēlās fiziska sadursme, kurā bija iesaistīti ne tikai abi cīnītāji, bet arī viņu pavadošās personas. Kautiņa laikā Taisons iekoda Lūisam kājā. Lenokss pauda savas sajūtas par to, sakot: “Man nekad nav iepriekš nav iekodis cilvēks. Man bija bail. Bet es uz to skatījos kā uz pirmajām izlietajām asinīm. Biju gatavs liet viņa nākamās.”
Incidenta rezultātā Taisonam tika piespriests samaksāt Lūisam 335,000 ASV dolāru. Šī soda nauda bija daļa no izlīguma, lai novērstu fizisko kaitējumu un preses konferences laikā radītos traucējumus. Kad notika īstā cīņa, Lenokss Lūiss astotajā raundā ar nokautu uzvarēja Maiku Taisonu, ko The Ring atzina par 2002. gada labāko nokautu.
Ringā, vielu iespaidā
Cīņas nepalika tikai ringā. Nozīmīgs Maika Taisona dzīves aspekts bija viņa cīņa ar narkotikām, kas galu galā skāra arī viņa profesionālo karjeru.
Savā autobiogrāfijā “Undisputed Truth” Taisons atklāj, ka arī dažās no nozīmīgākajām dzīves cīņām viņš ir cīnījies narkotiku iespaidā. Viņš atzīst, ka pirms iziešanas ringā ir lietojis tādas vielas kā kokaīnu un marihuānu, apgalvojot: “Es biju totāli nošņaucies.” Viņš arī paskaidroja, ka kokaīns bija vainojams pie viņa rīcības iepriekš minētajā preses konferencē, kuras laikā viņš iekoda Lenoksam Lūisam.
Lai izvairītos no vielu uztveršanas obligāto dopinga testu laikā, Taisons izmantoja ierīci, ko sauc par “Whizzinator” — protēzi, kas piepildīta ar svešu, tīru urīnu. Viņš stāsta: “Man nācās izmantot savu ‘whizzer’, kas bija viltots dzimumloceklis, kurā iepilda kāda cita cilvēka urīnu, lai izietu narkotiku pārbaudi.” Šī metode ļāva viņam maskēt savu atkarību un turpināt cīņu bez tūlītējām sekām.
Uz sejas — mīlestību
2003. gadā, kad Maiks Taisons gatavojās cīņai pret Klifordu Etjēnu, viņš nolēma uztaisīt sejas tetovējumu. Sākotnēji Taisons bija iecerējis uz sejas tetovēt virkni sirsniņu, lai kļūtu par “Sirsniņu vīru”. To viņš pamatoja pavisam vienkārši: “Tāpēc, ka man likās, ka tas ir lielisks tetovējums, un es to gribēju,” Taisons stāstīja Hovarda Šterna šovā.
Viņa tetovētājs S. Viktors Vitmils ieteica šo dizainu tomēr neizvēlēties, jo uzskatīja, ka tas nav piemērots Taisonam kā personībai. Tā vietā Vitmils piedāvāja cilšu rakstu, iedvesmojoties no tradicionālās maoru tetovēšanas mākslas. Tagad Taisona sejas tetovējums ir viens no slavenākajiem un atpazīstamākajiem tetovējumiem visā pasaulē.
