UFC prezidents Dana Vaits reiz teica: “Sievietes nekad necīnīsies UFC.” Divus gadus pēc šī apgalvojuma, sievietes sāka cīnīties UFC.
Sievietes ir bijušas neatņemama sastāvdaļa sporta attīstībā, izaicinot visas iespējamās sabiedrības normas un institucionālo politiku, lai ieņemtu savu vietu disciplīnās, kurās tradicionāli dominēja (un joprojām dominē) vīrieši. Vēsturiski sieviešu dalība sportā bieži vien tika ierobežota vai pilnībā aizliegta; sievietēm, kas tikai apmeklēja sākotnējās Olimpiskās spēles Senajā Grieķijā, draudēja nāvessods.
Runājot par Viktorijas laikmetu, CSP Global raksta: “Mīti par sievietēm bija arī tādi, ka, nodarbojoties ar sportu, sievietes var sabojāt savus reproduktīvos orgānus, kas padarītu viņas nepievilcīgas vīriešiem, un, ka viņu ķermenī ir tikai ierobežots enerģijas daudzums, un šīs enerģijas izšķiešana sportam vai augstākajai izglītībai novedīs pie vāja pēcnācēja.”
Brazīlijā sievietēm no 1941. līdz 1979. gadam pat aizliedza spēlēt futbolu, lai gan bija skaidri redzama viņu interese un spējas šajā disciplīnā — un tas ir nesen!
Daudzās kultūrās cīņas māksla un cīņu sports kopumā bija paredzēti tikai vīriešiem, un sievietēm nebija ieteicams vai bija aizliegts trenēties. Šīs sakņojās patriarhālajos uzskatos, kas paredzēja, ka tieši cīnīties fiziski, emocionāli un morāli nav piemērots sievietēm. Tomēr pastāvēja pat gladiatores, kas, lai gan reti sastopamas, bija reāla senās Romas izklaides sastāvdaļa.
Ir gana daudz pierādījumu, kas liecina, ka sievietes — gan zemākas kārtas, gan augstdzimušās — izvēlējās cīnīties arēnā, neraugoties uz sabiedrības ierobežojumiem. Šīs sievietes motivēja vēlme pēc neatkarības, slavas un finansiāla atalgojuma, pat ja tas notika uz viņu reputācijas rēķina. Romas Senāts mēģināja regulēt vai aizliegt sieviešu dalību, kā to apliecina AD 11 pieņemtais likums, kas aizliedza cīnīties brīvdzimušām sievietēm jaunākām par 20 gadiem, un imperatora Septimija Severa dekrēts, ar kuru tika aizliegtas visas gladiatores. Neraugoties uz to, sievietes turpināja cīnīties, par ko liecina raksti un artefakti, piemēram, “Amazones” un “Ahilejas”.
Kailo dūru karalienes — sievietes, kuras pārkāpa visus noteikumus
18. un 19. gadsimtā sievietes aktīvi piedalījās cīņās ar kailām dūrēm, nepakļaujoties normām, kas paredzēja, ka sievietei ir jāievēro pieticība un mājinieciskums. Lai gan bieži tam uzmanību nepievērš, šī laika posma sievietēm bija liela nozīme nākotnes sieviešu iespējām fiziskajā un publiskajā telpā.
Džordžu valdīšanas laikmetā sievietes sacentās līdzās slavenajiem vīriešu bokseriem Danielam Mendozam un Džonam Džeksonam. Sievietes pat cīnījās ar vīriešiem — vēsturē saglabājusies cīņa, kurā sieviete uzvarēja vīrieti, kurš pēcāk 1789. gadā “The Times” publicēja reklāmu par revanša cīņu.
Tomēr Viktorijas laikmetā attieksme bija mainījusies. Balvu cīņas devās pagrīdē, daļēji baiļu par sabiedriskās nekārtības radīšanu un Viktorijas laikmeta vispārējās morāles dēļ, kas aizvien vairāk stigmatizēja sieviešu iesaistīšanos cīņās. Sievietes-bokseres vairs netika uzskatītas par drosmīgām vai prasmīgām, bet gan kritizētas kā drauds sabiedriskajai kārtībai. Taču viņas turpināja cīnīties. Ir liecības par vairāk nekā 160 cīņām, kurās no 1850. līdz 1900. gadam piedalījās sievietes, un kuras bieži notika slepenās vietās — laukos, krogos, alejās.
Cīnītājas nāca no darba ļaužu šķiras un nebija turīgas — tirgus pārdevējas, dzirnavu strādnieces un mājkalpotājas — viņas izmantoja laimētās naudas balvas, lai papildinātu savus ienākumus kā “side hustle”. Dažas cīnījās tikai finansiāla atalgojuma dēļ, bet citas — lai vairotu savu reputāciju vai risinātu strīdus. Šīs cīņas bieži vien bija nežēlīgas; savā ziņā pat nežēlīgākas nekā mūsdienu kailo dūru cīņas.
Pret sievietēm-cīnītājām vērstā pretestība atspoguļoja plašākas bažas par sieviešu pieaugošo iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē. Greisa Dimeo, pētījuma par sieviešu vardarbību Viktorijas laikmeta beigās un Edvarda laikmetā autore, norādīja: “19. gadsimta reportāžās šīs sievietes tiek attēlotas kā necivilizētas. Tiek runāts par sievietēm, kas vairs nav daiļā dzimuma pārstāves, ka viņas sāk rīkoties kā vīrieši. Viņi lietoja tādus terminus kā ‘mežonīgi zvēri’, ‘impulsīvas’ un ‘nesavaldītas’.”
Tomēr šīs sievietes ir atstājušas paliekošu mantojumu. Dažām no viņām kailo dūru bokss kalpoja kā finansiālas neatkarības līdzeklis, kā arī kļuva par fiziskās un politiskās varas simbolu. Viņu dalība šajā sporta veidā, kurā lielākoties dominē vīrieši, lika pamatus arī vēlākai sieviešu iekļaušanai mūsdienu cīņu sportā.
Daudzos ASV štatos sieviešu dalība boksa mačos bija pilnībā aizliegta. Sievietes — boksa pionieres, piemēram, Hattija Leslija, kas cīnījās 19. gadsimta beigās, teju vienmēr saskārās ar bargu kritiku un juridiskiem šķēršļiem. Viņas 1888. gada cīņu ar Alisi Līriju, kas notika kūtī, prese nosodīja kā “apkaunojošu balvu cīņu”, kā rezultātā viņas tika arestētas un apsūdzētas.
Šie ierobežojumi saglabājās līdz pat 20. gadsimta vidum. Sieviešu bokss tika iekļauts 1904. gada olimpiskajās spēlēs Sentluisā, taču neguva panākumus. Tikai 20. gadsimta 90. gados tika panākts ievērojams progress. Amerikas Pilsoņu brīvības savienība 1993. gada martā pret “USA Boxing” organizāciju iesniedza prasību tiesā, apstrīdot aizliegumu sievietēm piedalīties boksa sacensībās. Prasības rezultātā “USA Boxing” atcēla aizliegumu.
Taču vēl 2000. gadu sākumā tika nicināts sieviešu MMA. UFC prezidents Dana Vaits 2011. gadā izteica komentāru, ka “sievietes nekad necīnīsies UFC”. Tomēr šī nostāja mainījās visai strauji, jo jau 2013. gada 23. februārī UFC vēsturē notika pirmā sieviešu cīņa — Ronda Rouzija UFC 157 mačā stājās pret Lizu Karmušu. Rouzija nodrošināja uzvaru ar “armbar” žņaugu pirmajā raundā, kas galu galā noveda pie sieviešu divīzijas ieviešanas UFC.
Lai gan 20. gadsimta 80. un 90. gados sieviešu bokss piedzīvoja sava veida atdzimšanu, dokumentācija par ievērojamām sieviešu kailo dūru cīnītājām ir ierobežota. Līdz 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam kailo dūru cīņas lielā mērā bija pārgājušas uz cīņām ar cimdiem, taču tagad kailās dūres ir atdzimušas mūsdienīgā, publiskā un reglamentētā veidā, un šo cīņu popularitāte ir atsākusi augt jau kopš 2010. gada.
400
150% / €600
Elizabete Vilkinsone, boksa māte
Ievērojamākā no dāmām-cīnītājām, Elizabete Vilkinsone, bija aktīva no 1722. līdz 1733. gadam un joprojām tiek uzskatīta par vienu no pirmajām zināmajām bokserēm, kā arī kailo dūru pionieri. Tolaik publiski pazīstama vienkārši kā “Čempione”, Vilkinsone izpelnījās reputāciju Anglijas balvu cīņās.
Savu karjeru viņa sāka ar izaicinājumiem risināt strīdus publiskās cīņās. Prasmīgi cīnoties gan ar kailām dūrēm, gan pārzinot Eiropas vēsturisko ieroču mākslu (dunči un nūjas), Vilkinsone bieži cīnījās mačos, kuros bija atļauts jebkas. Viņa kļuva pazīstama kā slavenākā sava laikmeta vīriešu boksera Džeimsa Figa boksa cīņu dalībniece, un tiek apgalvots, ka viņas neuzvarēto cīņu rekordu veido 45 cīņas.
Vilkinsone sevi daudz reklamēja pati. Viņa bieži laikrakstos ievietoja publiskus izaicinājumus un nodarbojās ar sulīgu “trash talk”, lai cīņām piesaistītu pūļus. Vēlāk karjeras laikā Vilkinsone un viņas jaunais vīrs Džeimss Stoks cīnījās duetā, boksa un ieroču mačos mērojoties spēkiem ar citiem vīriešu-sieviešu pāriem. Lai gan Vilkinsones zināmā karjera beidzās 1733. gadā un viņa no vēstures liecībām pēc tam ir zudusi, viņas mantojums ir saglabājies.
Sportiste un vēsturniece Aleksa Alreda, grāmatas “When Women Stood: The Untold History of Females Who Changed Sports and the World” autore par Vilkinsoni raksta šādi: “Pirmā lielā cīņa notika tāpēc, ka viņas vīrs tika pakārts kā zaglis. Elizabete vērsās pret sievieti, kas liecināja pret viņas vīru, un izaicināja viņu uz cīņu. Un tad viss sākās.”
“Viņa cīnījās ar visu un visiem. Viņa dabūja sev publicistu un treneri, sāka ceļot un cīnīties. Un, kad viņa cīnījās, viss bija atļauts. Varēja ņemt līdzi ieročus. Viņa bija tīrākais MMA.”
Kristīne “Misfit” Fereja
Piecas veiksmīgas titula aizstāvēšanas un BKFC 2023. gada “Gada sieviešu cīnītāja” — Kristīne Fereja ir viena no vadošajām sieviešu kailo dūru cīnītājām. Savas cīņu gaitas sākusi Muay Thai jeb taizemiešu boksā, Fereja amatieros ir sasniegusi 13–0 rekordu. Pārejot uz MMA, viņa kā amatiere palika neuzvarēta ar bilanci 3–0, taču 2017. gadā sāka profesionāli sacensties “Invicta FC”.
Ferejas karjera sasniedza jaunas virsotnes pievienojoties “Bare-Knuckle Fighting Championship”, jeb BKFC; tur viņas cīņu bilance ir iespaidīgs 10–1–0. Viņas lielākais sasniegums nāca 2022. gada 19. februārī, kad Fereja izcīnīja pirmo BKFC sieviešu čempionu titulu visvieglākā svara kategorijā, pārspējot Britāniju Hārtu viņu savstarpējā revanša cīņā. Vēlāk, 27. augustā, viņa pirmo reizi veiksmīgi aizstāvēja savu titulu, pirmajā raundā ar nokautu uzvarot Teilori Stārlingu.
Fereja turpināja, stājoties pret Beku Ravlingsu. Viņu 2023. gada cīņa beidzās ar tehnisko nokautu, ko pēc otrā raunda apturēja ārsts. Vēlāk, decembrī notikušajā atkārtojuma cīņā, Fereja uzvarēja atkal, šoreiz ar vienbalsīgu lēmumu, saglabājot titulu.
2024. gada 6. septembrī, BKFC 65, Fereja ceturto reizi aizstāvēja savu titulu pret Džeidu Meisonu-Vongu. Cīņa bija sīva, taču Fereja uzvarēja ar dalītu lēmumu un rezultātu 49–46, 49–46 un 46–49. Vēlāk, 21. decembrī, viņa jau piekto reizi aizstāvēja savu titulu pret Kristīni Vaikensu. Fereja nodrošināja uzvaru ar tehnisko nokautu, pateicoties cīņas apturēšanai ceturtajā raundā, kas viņai nodrošināja “Nakts cīņas” balvu.
“12 Gauge” Peidža Vansanta
Peidža Vansanta no dejotājas ir kļuvusi par MMA un kailo dūru cīnītāju. Profesionālajā MMA viņa debitēja 2012. gadā, būdama tikai 19 gadus veca, UWF “Tournament of Warriors” finālā ar dalītu lēmumu uzvarot Džordanu Nikolu Gazu.
2013. gadā UFC prezidents Dana Vaits personīgi piezvanīja Vansantai un jautāja, vai viņa vēlas piedalīties realitātes šovā “The Ultimate Fighter”. Viņa piekrita un pievienojās šovam, lai kļūtu par vienu no 16 “strawweight” svara cīnītājām, kas sacentīsies par UFC čempionu titulu. Viņas dalība tika pārtraukta 2014. gadā, jo UFC noteica vecuma ierobežojumu līdz 21 gadam, un šovā filmētajā mājā atradās alkohols.
Tomēr jau vēlāk tajā pašā gadā Vansanta debitēja UFC “strawweight” kategorijā, izcīnot uzvaru pret Keilinu Kuranu. 2018. gadā viņa uzkāpa uz visvieglākā svara kategoriju, taču guva muguras traumu un cieta zaudējumu pret Džesiku Rozu-Klārku. Vansanta atguvās 2019. gadā, gūstot uzvaru pār Reičelu Ostoviču.
Pašlaik Vansanta sacenšas kā reslere organizācijā “All Elite Wrestling” un kā BKFC cīnītāja. 2020. gadā Vansanta parakstīja četru cīņu līgumu ar BKFC, kura vērtība, kā ziņots, pārsniedz 1 miljonu ASV dolāru. Lai gan sākums nebija veiksmīgs, ar vienbalsīga lēmuma zaudējumu pret to pašu Reičelu Ostoviču BKFC 19, viņa joprojām ir viena no nozīmīgākajām personām kailo dūru spēlē un turpina sportam piesaistīt ievērojamu uzmanību.
Fanu favorīts, Beka Ravlingsa
Beka Ravlingsa sāka savu MMA karjeru 2010. gadā Tasmānijā, izmantojot sporta veidu, lai pārvarētu personīgās grūtības. Viņas dominance Austrālijas MMA apritē, ko izcēla vairākas uzvaras, 2012. gadā nodrošināja līgumu ar “Invicta Fighting Championships”.
“Invicta FC 4” turnīrā viņa sacentās ar Karlu Esparzu par čempiones titulu “strawweight” svarā, kas, neraugoties uz zaudējumu, ievērojami paaugstināja viņas atpazīstamību — 2012. gada Sieviešu MMA balvu pasniegšanas ceremonijā viņa tika atzīta par 2012. gada “Mīļāko sieviešu cīnītāju”, saņemot 265 fanu balsis — par 70 vairāk nekā Ronda Rouzija. Vēlāk Ravlingsa izcīnīja uzvaru pirmajā raundā pār Jasminku Saivu “Invicta FC 5” cīņā.
2013. gadā Ravlingsa pievienojās UFC, piedaloties “The Ultimate Fighter” 20. sezonā ar tādām pretiniecēm kā Peidža Vansanta un Tīša Toresa. Pārejot uz visvieglākā svara kategoriju, viņa piedzīvoja zaudējumus pret Džesiku-Rozu Klārku un Ešliju Evansu-Smitu, bet 2018. gadā tika atlaista.
2018. gadā, pārejot uz kailo dūru cīņām, Ravlingsa debitēja BKFC 1, uzvarot Almu Garsiju un iegūstot “Police Gazette” sieviešu pasaules čempiona titulu pusvieglajā svarā. Viņa veiksmīgi aizstāvēja savu titulu BKFC 2 un BKFC 4, bet vēlāk piedzīvoja ievērojamus zaudējumus, tostarp divus Kristīnei Ferejai BKFC 41 un BKFC 56.
Ravlingsa ir arī uzsākusi profesionālā boksa karjeru, debitējot 2022. gadā pret Natašu Kurēnu. Neraugoties uz zaudējumu ar vienbalsīgu lēmumu, viņa turpina paplašināt savu cīnītājas pieredzi.
Pašlaik Ravlingsai 25. janvārī “BKFC KnuckleMania V” turnīrā ir paredzēta cīņa pret Teilori Stārlingu, kas būs nozīmīgs notikums abu sieviešu kailo dūru karjerā.
Pirmā “strawweight” čempione, Britānija Hārta
Britānija Hārta ir profesionāla amerikāņu boksere un kailo dūru cīnītāja. Hārta pašlaik sacenšas BKFC, kur viņai pieder BKFC sieviešu “strawweight” svara kategorijas čempiones tituls, un viņa ir arī pirmā sieviete, kas ieguvusi šo titulu.
Hārta savu profesionālās bokseres karjeru sāka 2016. gadā pusvieglā svara kategorijā. Četru gadu laikā viņas bilance ir uzkrāta līdz 4–4–3. 2018. gadā Hārta pārgāja uz kailo dūru cīņām, debitējot BKFC 2 pret Beku Ravlingsu, taču cīņu zaudēja. Viņa šo zaudējumu atguva 2022. gada revanša cīņā.Britānija atgriezās BKFC 2019. gadā, lai stātos pret Kristīni Fereju, kas arī beidzās ar zaudējumu. Neraugoties uz diviem zaudējumiem pēc kārtas, Hārta savu karjeru pagrieza kājām gaisā, izcīnot četru uzvaru sēriju, sākot ar uzvaru pār Randīni Ekholmu 2020. gadā. Viņas uzrāviens bija uzvara pār UFC veterāni Peidžu Vansantu. Tam sekoja uzvaras pret Dženiju Savadžu un Pērli Gonzalezu. Šobrīd viņas BKFC bilance ir 9–3–0.
