Īrijā uzaugušais latviešu cīkstonis Matīss Zaharovs nebaidās no izaicinājumiem—no jaunības gados pārvarēta mobinga līdz tagadējai karjerai PFL, viņš ir spējis atrast neizsīkstošu motivāciju turpināt virzīties uz augšu.
Matīss debitēja PFL 2024. gada 8. jūnijā pret uzlecošo zvaigzni Lūisu Makgrilenu. Makgrilens, kuram ir iespaidīgs KO/TKO uzvaru rekords, pārspēja Zaharovu un pēc trim raundiem nodrošināja pārliecinošu uzvaru. Lai gan Zaharovs cīņas laikā demonstrēja stabilu aizsardzību, galu galā virsroku guva Makgrilena tehniskā meistarība.
Lai gan Zaharovs piedzīvoja zaudējumu, šī cīņa lieliski parādīja viņa potenciālu PFL. Matīss, kuram 28. septembrī PFL Europe turnīrā gaidāma cīņa ar Braienu Haislopu (Brian Hyslop), sniedza mums nelielu ieskatu par to, kā tas ir gatavoties jau otrajai no karjeras nozīmīgākajām cīņām.
Vai bija grūti iejusties, uzaugot Īrijā?
Es pārcēlos uz šejieni, kad man bija 6 gadi. Man bija ierobežota angļu valoda, mācēju tikai pāris vārdus. Kā ārzemniekam viņu starpā, tolaik bija grūti, jo biju viegls mērķis mobingam, kas, man uzaugot, notika visai bieži. Visu pamatskolas un vidusskolas laiku.
Tā bija liela problēma. Tas bija lielākoties verbāli, taču arī fiziski, ja es kādreiz mēģināju kaut ko atbildēt vai uzbraukt pretī. Tad es atradu un sāku nodarboties ar cīņu sportu, kikboksu. Turpināju apmeklēt nodarbības, un pamanīju, ka kļūstu aizvien labāks. Cilvēki zināja, ka es sāku ar to nodarboties. Piedalījos sacensībās, nelielos turnīros, kad man bija 15-16 gadu, un uzvarēju.
Tikai šī vien transformācija, šis periods, kad es sāku kaut ko darīt, mazināja apsmiešanu. Es varēju aizstāvēt sevi. Ja sākās kaut kāds kašķis, es vairs nebēgu prom. Agrāk īsti nestāvēju un necīnījos, vienkārši bēgu. Es beidzot zināju, kā sevi aizstāvēt, kā par sevi pastāvēt. Es biju gatavs kauties—man beidzot bija īstie rīki.
Tu iegūsti tik lielu pārliecību. Ejot garām cilvēkiem, Tu vairs neskaties zemē. Galva ir augšā, pleci ir taisni.
Par sestdien gaidāmo cīņu pret Braienu Haislopu—kā norit Tava fiziskā un garīgā sagatavošanās?
Treniņu grafiks ir no pirmdienas līdz sestdienai. Daži no tiem notiek divas reizes dienā. Vienmēr apmeklēju rīta nodarbības plkst. 12:00, dažas dienas pat vakarā. Ēdu labi, uzturu augstu olbaltumvielu un tauku saturu, ogļhidrātus enerģijai, kārtīgi krāju spēkus. Vissvarīgākais gan: pārliecināties, lai negūtu traumas.
Šajā spēlē ir tik viegli gūt traumas. Paslīdi vai nepareizi nokrīti un sačakarē elkoni—tāpēc vienmēr trenējos drošā vidē. Svarīgi ir arī nepaķert smadzeņu satricinājumu. Reizēm trenējos ar džekiem, kuri grib man noraut galvu, un pēc tam nedēļu vispār nevaru padomāt.
Tu nevari bliezt 100% katru dienu. Kādu dienu Tu būsi āmurs, bet citu—nagla. Tev vienkārši ir jāturpina cīnīties. To esmu pamanījis gadu gaitā. Galvenais ir vienkārši atnākt uz treniņu un turpināt mācīties. Ķermenim ir nepieciešams kustēties. Ne vienmēr ir jāstrādā uz tiem 100%—Tavs ķermenis sāks protestēt, un Tu izdegsi. Rodas nosliece uz traumām, un vēl sāc sev uzdot jautājumus: “Kāpēc es jūtos vājš? Kāpēc man nekas nesanāk?”
Kad trenējos, ja mani sasit kāds, kurš parasti to neizdara, vai arī, ja cīņa ir pārāk līdzvērtīga, ceļā mājās es atgriežos treniņā un domāju par to. Es domāju, kas notika. Atskatos uz to, ko ēdu iepriekšējā dienā, kāds bija mans uzturs, kā trenējos. Esmu tik daudz trenējies un tik dažādi juties, ka tagad jau zinu, kad jūtos vājš un kad ķermenim ir vajadzīga atpūta.
Es neņemu zaudējumus pie sirds. Agrāk, kad biju amatieris, es visu apšaubīju. Es arī skrēju vainot to un šito—visu citu, izņemot sevi. Tad, kad kļuvu vecāks un nobriedušāks, sāku spert soļus atpakaļ, es varēju saprast problēmu un racionalizēt to. Ar vecumu Tu kļūsti gudrāks. Nu… lielākā daļa cilvēku ar vecumu kļūst gudrāki. [smejas]
Kas, šobrīd, ir Tavas stiprākās puses?
Kontrolēt distanci. Esmu arī attīstījis reslinga prasmes. Esmu atlētisks. Es teiktu, ka arī labi straikoju. Ņemot vērā, ka bērnībā sāku nodarboties ar kikboksu, šķiet, ka esmu diezgan vispusīgs.
Es neteiktu, ka man ir vājības, kas būtu pārāk būtiskas. Manā spēlē bija dažas nepilnības, kuras pēc iepriekšējiem zaudējumiem esmu novērsis—piemēram, reslings. Tas noteikti bija aspekts, kurā es biju vājāks. Pēc pirmā zaudējuma to uzlaboju, jo man nācās cīnīties ar džeku, kurš to prot. Tas bija vājais punkts. Tagad vairs nav.
Šī nebūs Tava pirmā PFL cīņa. Kāda ir sajūta atgriezties?
Gan priecīgs satraukums, gan uztraukums, bet lielākoties tikai pozitīvas emocijas, jo esmu pārliecināts par sevi. Es esmu nedaudz garāks par Braienu, un man ir lielāks “reach”. Šķiet, ka viņam būs grūti tikt pie manis, jo man ir laba distances kontrole. Vispār, ir grūti tikt man klāt. Domāju, ka viņš būs nervozs, jo nespēs mani aizsniegt.
Tu vienreiz atteicies no cīņas. Tā bija PFL cīņa. Kas tur notika?
Viņi paziņoja par cīņu, pirms vēl bija parakstīts līgums, kamēr vēl notika diskusijas par to, vai uz cīņu došos vai nē. Kad paraksti līgumu, Tu juridiski, uz papīra, esi apstiprinājis, ka cīnīsies šajā mačā. Tas ir kā tiesā—rakstiska vienošanās ir spēcīgāka nekā mutiska. Tā ir noturīgāka.
Arī es tikko biju cīnījies. Tajā laikā vēl nezināju, vai vēlos parakstīties uz PFL cīņu, tāpēc atteicos.
Jau iepriekš esi minējis, ka kādu laiku bija grūti atrast cīņas. Kāpēc?
Jā, mans menedžeris teica, ka mūsu reģionā tas ir pagrūti. Un es vēl negribēju parakstīt nevienu lielu līgumu. Tagad, pēc PFL debijas, atrast cīņas kaut kā vairs nav problēmu… [smejas]
